Cauri visam iet taureņi, baloni un vilcieni. Laikam jau tāpēc tā mīlestība uz mirkli un netveramo. Par kaut ko semiotisku te iedomājos. Par pašas izdomātiem simboliem, kas ļauj dzīvot sev un sevī. Un man tik ļoti patīk paturēt savu daļu noslēpumu. Pat tādu, kas man pašai nav līdz galam saprasti. Bet negribu nevienam sevi visu izstāstīt. Kam apniks, tas nometīs mani kā grāmatu, kas garlaiko. Varbūt būs arī tādi, kas vienreiz lasīs, domās, ka izlasījuši un citam atdāvinās.
Es tomēr esmu no tiem, kas lasa un pārlasa. Kas meklē un nojauš, ka neatradīs nekad. Bet nepārstāj.