Man šonakt bija ļoti interesanti sapņi, kuru spilgtākais moments bija sekojošs: kāds Valmieras teātra aktieris, agrā rīta stundā jautrā prātā kojās atgriežoties, ķerdams pie galvas dziedāja: Ak, atmiņa, ak, atmiņa, kāpēc tu mani vienmēr vil.... Jā, nu sapnis jau nebūtu sapnis, ja tajā nebūtu dīvainu (ne)sakritību, proti, tās bija meiteņu kojas.

ai, bet par tiem sapņiem būtu vērts pastāstīt vairāk, tik man šobrīd slinkums.
Lai jums jauka diena.

Tags: Muļķības, sapņi

Dzīvot kopā ar kādu, kas pirmām kārtām ir Cilvēks un tikai pēc tam iedalās dzimumā vīrietis, ir reizē interesanti, reizē grūti, bet vienmēr izaicinoši. Visas šīs trīs sajūtas vienu un to pašu iemeslu dēļ - nebūdams tipisks vīrietis, viņš man liek meklēt jaunus veidus kā saprast, kā paskatīties uz lietām un apstākļiem, jo vairāk vai mazāk kolektīvā apziņa jau ir ieaudzinājusi arī manī stereotipus par to, ko sagaidīt no dzimuma 1. un ko sagaidīt no dzimuma 2. Tādas uzrakstīti nerakstītas pamācības. Un viņš tās pamācības man nepārtraukti rauj ārā no rokām un liek domāt pašai. Un par to es esmu pateicīga un par to es viņu cienu.