Kādu rīt pamodās sērkociņš ar melno galviņu un ieraudzīja, ka viņam apkārt neviena nav. Pavisam viens bija sērkociņš ar melno galviņu. Sērkociņš sajutās ļoti, ļoti sīciņš salīdzinot ar apkārtējo pasauli, tāpēc viņš saprata, ka viņam jādodas meklēt mazās sērkociņu mājiņas un jāmēģina sameklēt savējos. Tā nu viņš gāja un gāja un patiesi pēc laiciņa nonāca pie kādas sērkociņu mājiņas. Viņš ieskatījās tajā, bet tur visi sērkociņi bija ar brūnām galviņām un negribēja viņu pieņemt. Daži gribēja viņam palīdzēt, bet teica, ka nekad nav redzējuši tādus sērkociņus ar melnām galviņām, tāpēc grūti pateikt, kur viņam jādodas. Viņi jau nekad neesot bijuši ārpus savas kastītes un tie, kuri ir izgājuši, tā arī nekad nav atgriezušies. Mazliet noskumis, bet nezaudējis dūšu, sērkociņš ar melno galviņu devās tālāk. Gāja, gāja līdz uzdūrās citai kastītei. Viņš jau sapriecājās, bet īss bija viņa prieks, jo viņš ieraudzīja, ka šajā mājiņā visiem ir zaļas galviņas. Šie pastāstīja, ka reiz viņu mājiņā dzīvojuši pāris sērkociņi ar melnajām galviņām, bet tie neesot runājuši viņu valodā un ātri vien izvākušies. Tā nu sērkociņš ar melno galviņu saskuma pavisam, atmeta cerības un nolikas čučēt. Bet neilgi pēc tam viņš sajuta, ka kāds viņu paceļ un kaut kur nes. Un tad viņš ieraudzīja kādu pavisam necilu sērkociņu mājiņu. Viņš jau vairs necerēja, ka varētu atrast sev līdzīgos, bet kāda roka atvēra mājiņu un viņš ieraudzīja, ka tā pilna gan ar sērkociņiem, kam melna galviņa, gan tādiem, kuriem melns arī rumpītis. Neizstāstāms bija sērkociņa ar melno galviņu prieks nonākot sērkociņu moru zemē. Kam piederēja roka? Kādam vīriņam-dīvainim, kas vienmēr visur savāca sērkociņus ar melnajām galviņām un glabāja tos vecās, bet mīļās sērkociņu kastītēs.

Šoreiz daudznozīmīgi - šodien bija mana pēdējā izrāde. Klusums. Izrāde "Klusuma skaņas". Skatījos pilnīgi citām acīm. Pēc skaļas klaigāšanas vienmēr pāri paliek tikai klusums. Mierpilns vai tukšs - tas jau katra paša ziņā. Un arī atnākot mājās ir pilnīgs sounds of silence. Šovakaru pavadu viena. Kad viņš ir te, nez cik bieži man gribas, lai būtu viena, bet kad reāli pienāk tāda situācija, es nezinu kur likties, rāpoju pa sienām un izmisīgi mēģinu izskalot no sevis to bēdu. Viegli teikt - nevajag pieķerties, bet tas notiek nemanot, ja dzīvo kopā ik dienu mēnesi pēc mēneša.
Viss - piparmētru tējiņa, rupjmaize ar biezpienu un mieriņš. Un, lai arī nav, kam pastāstīt, jāmēģina tomēr sacerēt arī šī vakara pasaciņa. Par japāņu meiteni, kura nekad nesmaidīja.

UPD: pasaka ir palikusi bez beigām. Ar tām es viena galā netieku. Es zinu, kam tur jābūt, bet nevaru salikt īstos vārdus. Būs vien jāgaida rītvakars un viņš.

Current Mood: skaisti skumjš
Current Music: Simon and Garfunkel - Bridge over troubled water