Šoreiz daudznozīmīgi - šodien bija mana pēdējā izrāde. Klusums. Izrāde "Klusuma skaņas". Skatījos pilnīgi citām acīm. Pēc skaļas klaigāšanas vienmēr pāri paliek tikai klusums. Mierpilns vai tukšs - tas jau katra paša ziņā. Un arī atnākot mājās ir pilnīgs sounds of silence. Šovakaru pavadu viena. Kad viņš ir te, nez cik bieži man gribas, lai būtu viena, bet kad reāli pienāk tāda situācija, es nezinu kur likties, rāpoju pa sienām un izmisīgi mēģinu izskalot no sevis to bēdu. Viegli teikt - nevajag pieķerties, bet tas notiek nemanot, ja dzīvo kopā ik dienu mēnesi pēc mēneša.
Viss - piparmētru tējiņa, rupjmaize ar biezpienu un mieriņš. Un, lai arī nav, kam pastāstīt, jāmēģina tomēr sacerēt arī šī vakara pasaciņa. Par japāņu meiteni, kura nekad nesmaidīja.

UPD: pasaka ir palikusi bez beigām. Ar tām es viena galā netieku. Es zinu, kam tur jābūt, bet nevaru salikt īstos vārdus. Būs vien jāgaida rītvakars un viņš.