varētu jau celties augšā, bet noskaņojums ir tāds, it kā pus pasaule man būtu nodarījusi pāri, un otra puse to vēl taisās darīt, tāpēc man liekas, ka šitādā neomā tāpat neko jēdzīgu padarīt neizdosies.

Vispār tā riteņbraukšana ellīgi nogurdina. No vakardienas esmu atsākusi riteņošanas sezonu un teikšu kā ir - tas svaigais gaiss, kas izvējojis visās manās šūniņās tur ir atstājis tādu pamatīgu patīkama noguruma devu. viss jau būtu labi, ja braukšana ar riteni no punkta A līdz punktam B un atpakaļ būtu mani vienīgie dienas pienākumi.bet vispār, es nesūdzos - jo tik priecīgu sārtvaidzi kā mani vakar ap 11iem vakarā ne es pati, ne brr nebija sen redzējis. Vakarā mēs ar Alfrēdu mīsimies uz Talseni. Pēc tam mīsimies arī atpakaļ un cerams, ka nenoplīsīsim uzreiz pēc ievelšanās pa durvīm.
</span>

Vispār man gribas, lai šodien mani mīl par to vien, ka esmu. Lai man neko neprasa vai nepieprasa, bet paglauda pa spalvai. Vēl man gribas plivināties pāris centimetrus virs zemes. Man nepavisam negribas strādāt.

ā, un vispār dienas citāts šodien no Intas Rukas foto izstādes "Amālijas iela 5a", kas man dažbrīd ļoti atgādināja "Latviešu stāstus", jo koncepcija jau tā pati būtībā. Bet, nu citāts:

"Esam kopā jau gadus piecpadsmit. Nu trīspadsmit točna. Man viss ir labi ar viņu. Nu mīlu."

es varbūt neatceros pilnīgi precīzi, bet tas "nu mīlu" ir pats foršākais. īsi, konkrēti un patiesi.