Visu citu sastādītās gada atskaites mani vilināt vilina sastādīt arī savējo, bet... kaut kā nevaru saņemties. Viens ir skaidrs. Būšana ne_vienam, bet kopā, manī ir atvērusi daudzus slāņus un vairāki no tiem ir tādi, kurus es pati neizprotu, no dažiem man ir kauns un no dažiem man ir bail. Visas sajūtas ir ieguvušas daudz spēcīgākas gradācijas. Viss bija kaut kā stipri vienkāršāk pirms tam. Un jocīgi, cik ātri cilvēks visu aizmirst. Man tagad liekas, ka vientulība, kad esi viens, nav tik sāpīga kā vientulība, kad tu ilgojies pēc tā otra no divtuvības. Noteikti jau, ka tā nebija. Bet viens gan - tā pirmā vientulība bija radošāka. Un tas droši vien tāpēc, ka tad galvai bija dota visa pasaules vaļa fantazēt.
Bet kā jau teicu, visām sajūtām ir spēcīgākas gradācijas. Arī labajām. Jo lai cik skaists izskatās izfantazēts siltums un klātbūtne, tas nekad neatsvers tos rītus, kad pat rūdītiem reālistiem nervu gali atvērti un tieši man tiek tās piecas minūtes maiguma, kas pēcāk tiks aizslēpts aiz kārtu kārtām visādu aizsargemociju.
un tieši tā būšana ne_vienam man parādīja cik egoistiska esmu un varu būt. Es neapsveicu draugus dzimšanas dienās. Bieži. Man reizēm šķiet ļoti apgrūtinoši kaut kur doties kopā ar viņu, jo es jūtos līdzatbildīga par viņa pašsajūtu un noskaņojumu. Un tad man bieži vien gribas kā mazai meitenei cirst kāju pret grīdu un teikt, ka šitā neies krastā - dodiet man pašai savu smilškasti un nāciet pie manis tikai tad, kad es to gribu (bet tad nāciet uzreiz un bez ierunām) un tikai tad, kad esat gatavi glaudīt man pa spalvai.
Un tādi pāris mēneši prom no visiem ir radījuši atkal jaunu jucekli. Mazliet tie ļāva atkal atgriezties savā patīkamajā egoisma pasaulē, kur ne ar vienu citu nebija jārēķinās. un tieši tāpēc, man tagad atgriežoties brīžiem likās, ka mani grib kā suni pieķēdēt.
Bet īstenībā tas ir tikai tas siltums pie kura man atkal jāpierod. Ka nevajag tik daudz vandīties apkārt un pašai ģenerēt to siltumu, bet mazliet apstāties un ļauties. Un ka nepārtraukti nevajag būt pašpietiekamai. Ir labi to pašpietiekamību radīt divatā.

Es sāku arvien vairāk saprast, ka visa mana neapmierinātība ar citu cilvēku rīcību patiesībā ir tikai neapmierinātība par pašas nepilnībām, mērķtiecības trūkumu un brīžiem garlaicīgo dzīvi. Un parasti visās savās draudzībās pusotrs gads ir kā tāda robežšķirtne, jo tad man pēkšņi saasinās šī sajūta, ka tiem pārējiem mani ir jāizklaidē, par mani ir jārūpējas un vēl sazin kas. Vienu varu teikt droši - tie, ar kuriem es tieku pāri šai robežai, ir īsti un paliekoši. Grib viņi to paši vai nē. Un es ļoti riskēju šo atzīstot. Jo tiem citiem reizēm liekas, ka es viņus testēju. Lai gan patiesībā es to daru tikai ar sevi pašu. Citus es mēģinu likt mierā. Un pēc iespējas visu vest tajās pašās sliedēs kā līdz šim. Bet arī sev pašai es reizēm aizmirstu pateikt, ka testēju. Tā apziņa nāk pēc tam. Pats process notiek kaut kur zemapziņā.