Es sāku arvien vairāk saprast, ka visa mana neapmierinātība ar citu cilvēku rīcību patiesībā ir tikai neapmierinātība par pašas nepilnībām, mērķtiecības trūkumu un brīžiem garlaicīgo dzīvi. Un parasti visās savās draudzībās pusotrs gads ir kā tāda robežšķirtne, jo tad man pēkšņi saasinās šī sajūta, ka tiem pārējiem mani ir jāizklaidē, par mani ir jārūpējas un vēl sazin kas. Vienu varu teikt droši - tie, ar kuriem es tieku pāri šai robežai, ir īsti un paliekoši. Grib viņi to paši vai nē. Un es ļoti riskēju šo atzīstot. Jo tiem citiem reizēm liekas, ka es viņus testēju. Lai gan patiesībā es to daru tikai ar sevi pašu. Citus es mēģinu likt mierā. Un pēc iespējas visu vest tajās pašās sliedēs kā līdz šim. Bet arī sev pašai es reizēm aizmirstu pateikt, ka testēju. Tā apziņa nāk pēc tam. Pats process notiek kaut kur zemapziņā.