Kaut kā pēdējā laikā daudz sanācis apspriest dāņu sabiedrību - gan ar brr, gan kursabiedrenēm un jaunajā RL gleznotāja Ieva Blūma precīzi noformulē tās divas lietas, kas manī rada pretestību pret citādi man tik tuvajiem dāņiem.
1. Par moderno mākslu. " [..] Ir kāds mākslinieks Marko Evaristi, kas atbrauca uz Dāniju un izdomāja, ka nodarbosies ar mākslu - pirmā izstāde [..] viņam bija tāda, ka viņš nopirka mikserus, kuros ielaida zelta zivtiņas. Apmeklētājiem bija iespēja nospiest pogu un samalt tās.[..] Dānijā ir visai izteikta šī mākslas tendence - rādīt destrukciju. [..] Tas ir tāds paradoksāls moments - ka cilvēki no savas labās dzīves un labklājības mēģina atrast kaut ko destruktīvu, iztēloties, ka, jā, man ir iespēja nospiest šo pogu un nogalināt, tā ir mana brīvā izvēle, mana iespēja pierādīt, ka es esmu personība. Faktiski tā ir degradācija."
2. Par sociālismā balstītu sabiedrību vai vienkārši cilvēkam raksturīgo? " Dāņiem ir ļoti izplatīts priekšstats - ka tu nedrīksti būt labāks par to, kas blakus. Ka visiem jābūt vienādā viduvējību līmenī. Ja celies pāri šim viduvējību līmenim, ti tiec sists ar āmuru atpakaļ - lejā."
|