Vakardiena izvērtās par varen jauku dienu. Pēcpusdienā ierados dzimto māju galā Valmierā un te uzreiz pārņema tas, kas notiek tikai Valmierā - nav iespējams tā pa taisno no stacijas aiziet mājās. No sākuma pusstunda pie mammas, kamēr ar visiem izdzīvojas. Tad pusstunda iekš VDT, kamēr tēva kungu sagaida un atkal ar visiem izdzīvojas. :) Tad es atņēmu tēva kungam riteni, ar kuru tiku tikai līdz mājām, jo tur mani pārķēra viens no Valmieras puikām un aicināja izmētāties ar mašīņ'. Un tad nu mēs bijām pludmalē, kur sabridu mammas sandales pilnas ar dubļiem, bet satikām citu Valmieras puiku, kurš tur strādāja un dabūja man ūdens krānu, kur tos grēka dubļus nomazgāt. Tad mēs aizgājām līdz Stāvajiem krastiem un runājām par niansītēm, cacām un par to, vai iespējama īstā sajūta vai nē. Sagribējās picu un tā bija īstā sajūta. aizbraucām uz brīnumainu vietu, kur es nekad nebiju bijusi - sagrabinājām picai un pie Kocēnu ezera gardi notiesājām klausoties LR2 programmu "Nakts āķis". Tad mēs braucām mājās, jo puikam bija kuadze darbu sakrājies.
es gan paņēmu daiļriteni un braucu pa tādām Valmieras vietām, kur manas kājas nekad nebija zemi skārušas. Rietēja saule un pa pļavu staigāja stārķi. Vienubrīd man ienāca prātā, ka žēl, ka līdzi navbrr , kurš to visuspētu iemūžināt skaistās bildēs. Bet īstenībā man ļoti patika diena pašai par sevi, kad ne par ko nav jāuztraucas, mani pat lutina un vispār kad viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manām iegribām.
</span>