manliekas, ka tā gluži nav - nu par tiem iekrājumiem. nu vismaz nevar apgalvot, ka tas ir kkas bez kā nevar iztikt.
ir taču daudzi veidi, kā ceļot un kā dzīvot, tas viss atkarīgs no tā, kas Tev svarīgāks - komforta līmenis vai pati ceļošana un pasaules apskatīšana.
reku nocitēšu gabaliņu no viena mana bijušā puiša posta (citēšu jo viņam tas ir friends-only ieraksts)

"Tātad, viss sākās tālajā 2009. gada 10. janvārī.

Lai arī ar kavēšanos, bet ziema bij klāt. sniegs un aukstums, viss kā pienākas. soma sakravāta, cimdi, zeķes, zābaciņi apauti un gatavs ceļam. par to kas somā, ehh pat saldsērīgi atcerēties, pārtikas krājumi - taupīgi ēdot sanāktu nedēļai un vairāk. atceros iebiezināto pienu ar cukuru, medu, kafiju, tēju - ehh tēja.. (apsaras tēja no latvijas pļavām, nosaukumu neatceros, bet sastāvā bija kumelītes, piparmētras, pelašķi un vēl vesals lērums puķu un zālīšu), bij tur cietžāvētā desa, ātri pagatavojami griķi, auzu pārslas, sausiņi, cepumi... vvsakot visādi labumi, ne daudz, bet pa bišķiņam no visa kā, nazis, bleķa krūze, šņores un siksnas, siltas, tīras drēbes, zīmēšanas bloks, zīmuļi pildspalvas, flomasteri, grāmata par krišnu un hindūismu vispār LATVIEŠU VALODĀ, guļammais, sintētisks paklājiņš ar folliju vinā pusē. kabatā man bij ap 200€ un iekšējā pārliecība ka esu VISAM gatavs. respektēvi es biju gatavs bez lieku bēdu un raižu dzīvot vismaz nedēļu uz vientuļas salas, vai mēnesi kaukur civilizētākā vietā.
termometra stabiņš bij nokrities mazliet zem -10 grādiem pēc celsija, rīts bija skaidrs un mierīgs.tad jau tik uz šoseju un jāsāk stopēt. atradu piemērotu vietu un pacēlu īksķi mašinām kas devās Lietuvas pusi, kā par spīti neviens nestājās un es savukārt nevarēju ilgi uz vietas nostāvēt, sals knieba vaigos un pirkstos. vienmēr esu zinājis ka iet un stopēt ir kļūda, vai nu ej, vai stopē, bet nu nostāvēt nevarēju un nolēmu, ka pāris kilometrus varu arī paiet uz priekšu, kautvai lai sasildītos. finālā tas izvērtās par 20 km pastaigu pa saules pielietu latvijas lauku ainavu, līdz viens vietējais veterinārs aizrāva līdz robezžai, tad pēc īsa brīža leišu auto tirgonis paņēma, sarunas par šo un to, neko un ap 5 pēcpusdienā, bijām Marijampolē. Izlaida viņš mani palielā benzīntankā. Lai arī arā jau tumsa bij piezagusies, izmisumam pamata nebij, fūres tur piestāja, ne tāka baigi daudz, bet tomēr.. pēc kādām 2h jaubiju sarunājis poli, kas negribīgi, bet vismaz līdz Polijas robežai aizrauj, tur diezgan ātri vienu leltiņu sameklēju, kas uz Waršavu brauca un apsolījās izlaist populārā placī kur daudz tālbraucēji pietur. nezinu cik īsti pulkstens bija, bet stipri naktī biju uz plača, ātri sapratu ka naktī tālāk netikšu. tie kas brauc naktī dara to ar iemeslu, un līdzbraucējus īsti ņemt negrib, vēl jo vairāk polijā.. un tad apjautu savu pirmo kļūdu, uz robežas nekādus zlotus nebiju iemainījis, kafiju nopirkt nevarēju, apkārt mājas un vispār baigā civilizācija, par uguns kuršanu pat domāt nevarēja. sīkumos neiedziļinotos nakti paliku uz plača aukstumā un tumsā, labi ka sarunāju vienu leiti kas 6 no rīta startē un brauc līdz berlīnei. tas deva spēku sagrupēties un nekrist panikā - zin' cik viegli tādas sajūtas uzmācas tumsā un aukstumā bez skaidra plāna līdz gaisma aust."
p.s. šobrīd viņš laikam atrodas Spānijā. vēl nav bijis atpakaļ un cik saprotu, pagaidām arī neplāno.

nav jau arī jākrīt tādās galējībās, bet es gribu pateikt to, ka to cik viss nāk grūti vai viegli nosakām mēs paši.