1/18/09 06:26 pm
ar elpas garaiņiem kopā
no manis izplūst cerība.
vai ir vērt kaut ko celt,
ja zini,ka tas tiks nojaukts?
1/9/09 08:17 pm - elo- ticket to the moon
i've got a ticket to the moon
but i'd rather see the sunrise in your eyes.
tik skaaaaaaista dziesma.
12/19/08 09:10 pm - lai atcerētos
in.stora
nāve pirmdienā
pelēks svins virs pilsētas. gaisa piesārņojums spiež cilvēkus pie sienām. kāds mēģina neaizmigt lielveikalā, kāds ir piekalts pie autobusa stūres, kāds mostas un vēl kāds aizver acis.. šajā pilsētā kāds miris, un kāds tikko piedzimis, lai izaugtu kā jaunu baiļu iemiesojums. brīžos, kad aizmirstu, es jūtu laimi tuvumā. kāds audzināts pakļauties, kāds piespiests pavēlēt. kādam tiek atņemta iespēja atvadīties, bet kāds cits aizgriežas no mīlestības. nav ilgi līdz pusnaktij, bet tik daudzi vēl nomodā. kāds lūdz dievu baznīcā, un kāds cits to dara mājās nepareizi. kāds klausās džona lenona plati, bet kāds cits pretējā mājā izgriež šablonus. kāds atdarina un kāds izdomā. kāds dievina un kāds noliedz. kāds neieredz pestītāja rasi, bet kāds neredz krāsas. kādu izolē, kāds paverdzina. kāds elpo.. cilvēki apreibst no ogļskābās gāzes. dzīvība smeldz, pārlieku daudz dzīvības. cilvēki apreibst no ogļskābās gāzes. cilvēki meklē ticību, meklē piederību, meklē iemeslu atbrīvoties no smeldzes. meklē iespēju aizmirst. kādam apnīk cīnīties, kāds pakarās. kāds dodas uz himalajiem, kāds apprecas, kāds turpina paciest, kāds jūtas laimīgs, un kāds nejūt neko. kāds klusi aizmieg. kāds klusi aiziet.. nebūtībā pie citiem. krāsas. mirkļi. skatieni. vārdi. pieskārieni. domas. smaidi. cilvēki.
12/19/08 08:17 pm - sniegs
es gāju pār lauku,ko klāja tikko uzsnidzis sniegs. nevainojami balts un nevainīgi tīrs. tas vizēja savā klusajā mierā. neviens vēl nebija spēris kāju šajā skaistumā. bet es- es tur iebridu ar savām cilvēka kājām un izjaucu visu dabas harmoniju. mani nežēlīgie soļi sabradāja tikko uzsnigušo sniegu. es esmu cilvēks, un cilvēki tā dara. kāpēc? kāpēc mēs izjaucam pasaules skaistumu un mieru?
12/17/08 12:17 am - i am a puzzle, you're the missing piece
pēdējā laikā mans garstāvoklis kā grūtniecei lēkā no viena grāvja otrā. kopumā pirmās divas šīs nedēļas dienas varu saukt par briesmīgākajām divām dienām blakus ever! manī mītošā sīkā, bet reizēm tik ņiprā cilvēknemīlestība tā vien spurojas uz āru. vajag tikai drusciņ un mans mērs ir cauri. bet ko tur- ātras dusmas ātri izgaist.
šodien atkal domāju par to, ka lielā dzīve taču tik tuvu. tā kā plēsīgs zvērs nagausīgiem kodieniem rij manu bērnību. vēl tikai drusciņ un cauri būs. būšu iekšā zvēra vēderā- dzīvē. vēl tikai pusgads un viss būs par 180 otrādi! un man ir bail. jā man ir bail no atbildības, pienākumiem un dzīves. man ir bail no dzīves.
bet visvairāk man ir bail no tā, ka es dzīvošu, dzīvošu, kamēr iedzīvošos kaut kur līdz ausīm un tad vienā jaukā dienā sapratīšu, ka tā nav mana vieta, ka tas, kur esmu iedzīvojusies, kur esmu ierakusies, ka tā nav mana laime. un man tik ļoti bail, ka es nespēšu tikt laukā. es nespēšu nomest no saviem pleciem tik ilgi krāto un pierasto. tad es palikšu tur apakšā, iekšā dzīvē, kas nav mana un dzīvošu tur ar apziņu, ka mana vieta ir citur. un šaustīšu sevi par to, kā esmu nonākusi tur, kur esmu.
kā lai aiziet īsto ceļu?
10/14/08 10:01 pm - mana pirmā apziņas plūsma
Bultiņa rāda augšup. pildspalvas ēna peld pa papīra lapu. melna spirāle, kas neved augšup, bet uz sāniem, paliek nemainīga, neaug. Zeltains nobriedušas labības lauks pēcpusdienas saulē. Es eju augšup. viņi nav tie pēc kuriem tiekties, no kuriem kaut ko mācīties. vasaras nakts, ūdens silts kā piens, siltāks par gaisu. ūdenī var sildīties. tikai nevajag kāpt laukā. klasē mežs. noliekušies koki, tos noliecis domas spēks. visi dižgari pie sienas, sarkanā Latvijas rāmītī, tos nelaiž prom. es gribu prom no rāmīša. čaks un elsbergs ārā. viņiem nav rāmju. logiem nav rāmju. saule dedzina galdu, skaņa dedzina gaisu. plašumi. no vecām saistībām vajag tikt vaļā pavisam. novākšu visas butaforijas. jābūt tagad. viens burts rozā, tā nav viņa vieta. viņš ir pašā malā, gandrīz jau prom. vēl nedaudz un būs. zelta burti spīd. izstaro gaismu nevis siltumu. zelts nav nekas. uguns ir viss. acis miglojas, saiet dubultā, miljons rūtiņu, divas sarkanas robežas. atkal rāmji. viņu ir par daudz. par daud cilvēku. nepatīk cilvēki. gribu pie sevis, sevī, es, es, egoisms? nav. izkritis mats, prom no pārējiem. visu mūžu bijuši kopā, bet tagad viens uz netīrās grīdas. tiks samīts. baltas lapas pie griestiem, uz galdiem, galvās. viņas nagi kā ēglim, man būtu bail no tādu tuvuma, tie saspiež pildspalvu un triec papīrā, tik stipri, ka tekstu varētu izlasīt no otras puses. laikam naids. upe viļņojas, ūdens nepaliek uz vietas, tas iet prom, visu laiku prom, prom, prom. vējš. gribu izvēdināt sirdi. vēlāk braukšu tur, kur var izvēdināt sirdi un nolikt maliņā prātu. kur var ieelpot labo un slikto un izelpot slikto. labais nekur nebēg, tas vienmēr paliek iekšā un krājas. nav labi krāt. es krāju skumjas. un audzēju. tās ir mani mājdzīvnieki. ādā miljardiem līniju, katra kaut kur ved, prom. bet paliek ādā. smaidi tukši. nav viegla sabiedrība. man ir grūti sēdēt blakus. es gribu prom. putni. ziemeļi. sala. vējš izvēdina visu. viss būs prom.
9/18/08 08:43 pm
dzīve kā sasista pudele
kanāla malā
saturs izlijis
(viens mirklis
un vairs nesasmelt)
8/22/08 12:13 am
vakar andrejsalā 2. reizi noskatījos sigur ros filmu "heima" un es jau kārtējo reizi pārliecinājos, ka islande ir mana sapņu zeme. tā mežonīgā, nepieradinātā daba, akmeņi, milzīgie līdzenumi, negaidītās klintis un upec tajās, tumši apmākušās debesis, sulīgi zaļie lauki, vecās koka zvejnieku mājiņas, asais vējš un skopā saulīte.un tukšums, nevienas dzīvas dvēseles. šķiet tā vieta ir man kā radīta, tā esmu es kā daba. man tur ir jābūt. un sigur ros koncerts ir jau rīt, RĪT RĪT RĪT!!!!! klausoties koncerta reklāmas pa radio man fiziski ir sajūta, ka sirdi rauj laukā. es mīlu to mūziku.
un nu man ir radies plāns- pēc skolas beigšanas mēģinu iestāties kultūras akadēmijā, ja tieku budžetā(šobrīd iespējamība ir maza maza), tad palieku latvijā, mācos un dzīvoju savu jau sen iecerēto dzīvi. ja netieku budžetā, tad brauc viena uz islandi gadu strādāt. tur īrēšu mazu mazu dzīvoklīti, staigāšu biezajā ziemeļnieku džemperī un adītā cepurē, baudīšu dabu, iešu uz sirkus un maziem mākslas saloniņiem, pelnīšu naudu un apmeklēšu visus sigur ros koncertus. domāju, ka ar gadu tur man vajadzētu pietikt, labi zinot savu "ātrās apnikšanas" sindromu. un tad mans sapnis par islandi būs piepildīts un varēšu sapņot nākamo sapni.
2/4/08 11:44 pm
-mana bēda ir kā vecas nonēsātas čības, kuras žēl izmest, bet skaidri apzinies, ka viss..nekāda valkāšana vairs nebūs.
-bet vecās čības tikai krāj putekļus un putekļi traucē elpot. elpot un dzīvot!
un tādi kā viņš tik viegli spēj vecās čības pagrūst pagultē, līdz nākamajai tīrīšanai. bez tāda pagultē pagrūdēja mēs visas būtu citā saulē.
1/27/08 10:43 pm - pirmais teksta bīdījums
kas ir labāk- dzīvot absolūtā pagātnes nostalģijā vai skaistās nākotnes vīzijās?
melanholija un cerības ir mani otrie vārdi.