LIELOS · VILCIENOS

sāku sparast, cik grūti ir censties darīt aktīvas lietas un plānot aktīvas, interesantas un aktuālas lietas, ja apkārt viss ir tāds mierīgs, kluss un apsūnojis. pat ja tev gribas kaut ko mainīt, pat ja gribas skriet un ķert un kliegt, un ieguldit sevi, šādā atmosfērā tas viss pāriet. ļoti ātri.
nekur jau nepazudīs.
ir gan lietas, kas iestrēgst, jo: *vai tad mums to vajag, * vai tad tā drīkst, * cik tas maksās, *ko tad mēs, *iepriekš arī bija labi, 8kāpēc kaut kas jāmaina utt.
nu, jā, mož jau nemaz neko nevajag mainīt. nav jau slikti...

vai jūs arī jūtieties slikti, ja pārāk cenšas, lai tev viss ir labi? Nu, piekrīt iet, kur tu gribi, neizrāda, ka ir noguruši, ja tu neesi, pieklājīgi gaida, cik ilgi vajaga, neizrāda, ka ir apnicis utt? Es laikam vnk esmu pārāk pieradusi pie savtīgiem cilvēkiem, kuriem svarīgi tikai kā paši jūtas. Un kompromisiem, par kuriem vienojas divi savtīgi, bet draudzīgi cilvēki. Tu gribi staigāt pa veikalu vēl? Tu gribi ēst? Aizejam ātri paēst un tad turpinam staigāt. Done. Nevis - pastaigāsim vēl, man jau tik ļoti negribas, var paciesties.
es vienkārši slikti panesu pieklājīgu nesavtību :D

uz rudeni sāk rādīties zīmīgi spilgti sapņi un saproti, ka ir laiks.
lai gan atvaļinājumu es drīkstēšu ņemt tikai pēc pusgada, tas nenozīmē, ka nevaru sākt plānot jau tagad.
un sākt plānošanu ar episki skaisto gruzīnu valodas alfabētu. es pilnīgi jūtu, kā būtu tos burtus rakstīt ar spalvu.mmm.
un valoda nav līdzīgi pilnīgi nekam. bet es vēl neesmu dzirdējusi, jo turpinu savas dzīves galveno noteikumu - darbā neko neatskaņoju, skatos video bez skaņas, smieklīgus gifus un reizēm pat mūzikas video noskatos bez skaņas. arī valodu iesākumā tā - bez skaņas.

nav jau teikts, ka brauksim uz gruziju. bet ja nu.

apdomājos par savām vājajām pusēm. mēģināju izdomāt, kas man nepadodas visvairāk. pirmie prātā nāca kross, krievu valoda un emociju savaldīšana mēnešreižu laikā. Bet tad es sapratu, ka pietiek sev melot un ir skaļi jāatzīst, ka vislielākā neizdošanās speciāliste es esmu ēdienā. Ēdiena sagāde, ēdiena sagatavošana, ēdiena likvidēšana. Tas viss apstājas pie neveiklas grozīšanās ap ledusskapi visas dienas garumā ar domām - meh, neko īsti neprasās, kamēr jau saceptas kotletes, svaigi dārzeņi, kūpināts lasis un krabju nūjiņas skatās uz tevi kā uz totālu jukušo, un vēders jau sen ir atmetis cerības, ka man ir kādi izdzīvošanas un passaglabāšanās instinkti.
Bet pofig, atkal jau - nekas īsti neprasās.

vārda diena burvīgi iezīmēja šīs mājas lapas esenci un skumjo norādi uz norietu.
Saņēmu vienu vēstuli - no mana mīļā anonīmā stalkera, kurš mani draugos sveic jau 10 gadus.
Vienu ierakstu viesu grāmatā - no meitenes, kura ir apsēsta ar visu iespējamo cilvēku apsveikšanu pa visiem iespējamiem kanāliem. Jāpiebilst, mēs neesam draudzenes, pat ne labas paziņas.
Un 5 "dāvanas" - visi cilvēki ap 50, divi no tiem mani radinieki, viena skolotāja, divas sievietes no mana ciema (ķip mammas draudzenes).

pamatskolā man bija draudzene, kura apvainojās, ja kāds aizmirsa viņu apsveikt draugos.
un man ir brālis, kuram pirms 5 gadiem bija vairākas attiecības, kuras norisinājās tikai draugos.
draugos es iepazinos arī ar kādu mantraci, kurš man palīdzēja vidusskolas zpd izstrādē ar materiāliem.
viens laikmets nu ir beidzies.