apdomājos par savām vājajām pusēm. mēģināju izdomāt, kas man nepadodas visvairāk. pirmie prātā nāca kross, krievu valoda un emociju savaldīšana mēnešreižu laikā. Bet tad es sapratu, ka pietiek sev melot un ir skaļi jāatzīst, ka vislielākā neizdošanās speciāliste es esmu ēdienā. Ēdiena sagāde, ēdiena sagatavošana, ēdiena likvidēšana. Tas viss apstājas pie neveiklas grozīšanās ap ledusskapi visas dienas garumā ar domām - meh, neko īsti neprasās, kamēr jau saceptas kotletes, svaigi dārzeņi, kūpināts lasis un krabju nūjiņas skatās uz tevi kā uz totālu jukušo, un vēders jau sen ir atmetis cerības, ka man ir kādi izdzīvošanas un passaglabāšanās instinkti.
Bet pofig, atkal jau - nekas īsti neprasās.
Bet pofig, atkal jau - nekas īsti neprasās.