|
... tu saki: "Es nemūžam sev to
nepiedošu!"… es būšu labāka - es tev
piedošu… |
|
…nogurusi… jau nedēļu nevaru normāli izgulēties… jutos kā saslimusi… bet tas ir tikai milzīgs nogurums… šodien jāiet ciemos, kuras turpināsies līdz rītdienai… negribu… gribas atrast kādu klusu stūrīti, izlikties par neredzamo un izgulēties... |
|
Cilvēks ir ļoti savāds dzīvnieks. Cilvēkam patīk sev kaitēt sevi sapināt. Ja cilvēks kādreiz saņēma no dzīves vai cita cilvēka jutīgu sitienu, viņš vīlies un no visiem gaida tikai kārtējo vēl jutīgāko sitienu. Viņš kļūst neuzticīgs, noslēdzas sevī, nepielaiž sev tuvi nevienu, nelaiž nevienu dvēsele, viņam ir tikai paziņas un nav neviena īsta drauga, kuram viņš var pastāstīt visu ko jut, dažreiz sapina citus tā kā sāpināja viņu. Es bieži redzu tādus cilvēkus, var būt es arī tāda esmu. Bet visam emocijām vajadzīga izeja, nevar visu vienmēr turēt sevī. Nu vot, tu satikies ar tādu cilvēku. Viņš nelaiž tev savā dzīvē, savā dvēselē, viņš baidās, baidās no kartēja sitiena, no vilšanas, no sāpēm. Viņš nekad neruna par sevi, par to kas viņam ir svarīgs, par saviem pārdzīvojumiem, par savam jūtam, par savu dzīvi, par savu pagātne, par saviem sapņiem, viņš dot priekšroku sarunām par to cik lieliski tu šodien izskaties. Viņš tēlo bezrūpīgu, pilnīgi apmierināto laimes lutekli. Tu zini, ka viņš tikai tēlo, ka viņam vajadzīgs atbalsts, vajadzīga uzmanība un mīlestība, redzi ka viņam visa tā trūkst, bet pieņem viņa spēles noteikumus un nu jūs jau spēlējat kopā. Bet kad viņš tev zvana naktī ar vārdiem: “Man ir slikti, man ir ļoti slikti, palīdzi man” tu nezini ko viņam teikt, ko viņš grib dzirdēt, jo viņš tev nelaiž savā dvēselē, tu viņu “nejuti”, tev trūkst vārdu. Pēc tam viņš nekad neruna par tiem zvaniem un neļauj tev par tiem runāt. Bet pēc kāda laika seko vēl viens tads nakts zvans. Tu gribi viņam palīdzēt, tu saproti viņa problēmas, zini kā viņus atrisināt, tev kādreiz bija līdzīga situācija, bet tu nevari. Tu centies atrast izeju, stāsti par lietam kuras ir sāpīgas tev, gaidi atbildi, gaidi arī viņa stāstu, vismaz kādu vienu vārdu lai turpināt sarunu… Bezjēdzīgi, un tu apvainojies, doma par to kāpēc viņš gaida no tevis neģēlību, nodevību, kāpēc baidās “atvērties", tev tas sapina un tu nolēmi atstāt viņu mierā, nelīst viņā dvēselē, samierinies ar viņa spēles noteikumiem, bet tu nevari saprast kāpēc viņš zvana tev, prasa palīdzību, bet attiecas no tas kad tu to viņam piedava. Viņš sapina sevi, sapina man, kāds no tā labums? Un pat ja jus nekad nebijāt īpaši tuvi ar katru reizi jus attalinājaties vel vairāk un vairāk… |
|
Man vienmēr patika vīrieši, kuri ir vismaz uz 5 gadiem vecāki par mani. Dažiem pat likās ka mans galvenais atlases kritērijs ir partnera materiālais stāvoklis. Bet tā nav. Vienkārši man patīk veiksmīgi, pārliecināti par sevi vīrieši. Pamanīju ka pēdējā laikā man “aplido” diezgan jaunie cilvēki, kuri ir uz dažiem gadiem jaunāki par mani. Viens tā arī pateica, uzticīgi skatoties man acīs: “Gribu sev tādu sievieti kā tu, skaistu, vecāku, patstāvīgu.” Es ilgi smejos un beigās pateicu ka tādu sievieti kā es viņš sev pagaidām nevar atļauties ne morāli, ne fiziski. Var būt es kaut ko nesaprotu, nevienu negribu apvainot, bet neuzskatu ka tas ir pilnīgi normāli. Var būt tas ir kāds jauns modes pagrieziens? |
|
Sarunas laikā ar vienu paziņu pieminēju ka gribu kaut kur aizbraukt, pavisam aizbraukt no Latvijas, uzsākt visu no nulles pilnīgi jaunajā vietā, aizmirst par visu kas ir bijis, uzsākt dzīvi no tīras lapas. Man atbildēja ka no sevis es vienalga nevarēšu izbēgt. Vai patiešam tā ir? Cik ātri jāskrien, lai aizbēgt no sevis? |
| » (No Subject) |
|---|
Domāju ka katram cilvēkam kaut uz neilgu laiku bija mīļākais vai mīļāka. Manuprāt tas ir cilvēks ar kuru jūs nesaista nekādas īpašas jūtas, jūs vienkārši reiz nedēļā, var būt reiz divas nedēļās labi pavadāt kopā laiku gultā un ar to viss beidzas, jums katram ir sava dzīve un šim cilvēkam tajā vietas nav. Tādas attiecības var turpināties ļoti ilgi. Bet izradās ka ne vienmēr… Mums nebija iespējas satikties mazliet vairāk par mēnesi un kad beidzot satiekamies … man viņš likās tik tāls, tik auksts, tik apdomīgs un pavisam svešs… pazuda tas kaut kas… nu nezinu… maziņš maigs brīnumiņš, kurš mums saistīja, kura dēļ joprojām turpinājās mūsu attiecības… kopā ar to pazuda arī mūsu laimes ilūzija… sašķīs druskās mūsu pasaulīte… žēl, žēl, ļoti ļoti žēl… bet var būt man tikai tā likās, var būt viss vēl atgriezies un būs kā agrāk…var būt tas bija tikai kārtēja ilūzija… vienas naktis sajuta… bet man tik ļoti bail satikties vēl reiz un pārbaudīt vai patiešam patiešām tas ir gals…
30. Apr 2003 @ 08:32
|
| » (No Subject) |
|---|
sev uz piemiņu
<давай займемся любовью>
( ... tālāk ... )
29. Apr 2003 @ 11:05
|
| » (No Subject) |
|---|
Ģimenei ir trīs funkcijas: seksuālo attiecību legalizācija, cilvēka dzimtes atražošana un sadzīves organizācija. ©
... cik briesmīgi skan...
28. Apr 2003 @ 13:25
|
| » (No Subject) |
|---|
...pēdējā laikā kļuvu ļoti klusa, mazrunīga... pat ja ir ko teikt... Nē, es nenoslēdzos sevī... pagaidām nē... laikam vienkārši esmu nogurusi no cilvēkiem, no sarunām, no bezjēdzīgas pļapašanas... dažreiz neatbildēju uz elementāriem jautājumiem... gribas nokļūt uz neapdzīvoto salu...
24. Apr 2003 @ 12:47
|
| » (No Subject) |
|---|
Jauka diena... Spīd saulīte... Mazliet skumji un nemaz negribas strādāt... Skatos pa logu, dzeru kafiju un domāju par vienu cilvēciņu. Dažreiz tik grūti atrast vajadzīgus vārdus. Es negribu viņu sapināt vai aizvainot... bet... es ielauzos viņa dzīvē kā viesuļvētra, nepakļāvīga, trakgalvīga, nelīdzīga citiem, bet pienācis laiks pazust.... Gribas pateikt “Nepārdzīvo, viss paries. Tāda ir dzīve. Tu noteikti satiksi cilvēku, kurš tevi sapratis, atbalstīs, nomierinās, mīlēs... bet tas nebūšu es.. es biju tikai īss saules stariņš tavā dzīvē...”
Muļķīgi vai nē? Var taču vienkārši pateikt “tas nav iespējams” un aizmirst...
23. Apr 2003 @ 12:11
|
| » šaubas... |
|---|
Tu atnāksi, bet kas mūs turēs kopā?
Vai tuvums šis drīz neliksies kā krusts,
Jo mēs kā bites katra savā stropā
Vien sava medus saldmi spēsim just.
Tu atnāksi, bet kas mūs turēs kopā,
To neatgūt, kam lemts bij kādreiz zust.
Met zvaigžņu ēnas logā vientulība,
Un visu svītro viņas melnais krusts.
© autors nezināms
22. Apr 2003 @ 14:52
|
| » (No Subject) |
|---|
...paņemu cigareti – nekādas velēšanas smēķēt... dzeru kafiju – negaršo... vajadzētu daudz kas apdomāt – ne vienas domas galvā... gribas aizdedzināt aromatizētu sveci... dvēselē kamols no jūsmojošas laimes sajūtas, sāpēm un apmulsuma...
17. Apr 2003 @ 11:39
|
| » (No Subject) |
|---|
...pirms kāda laika es domāju ka tikai sievietes gaida savu “princi”, sapņo par viņu, meklē... bet pamanīju ka arī vīrieši dažreiz meklē savu “princesi”... ne tāpēc kā “nav ar ko”... vienkārši tāpēc lai gribējās iet mājās...
17. Apr 2003 @ 09:36
|
| » Tas notika aizvakar... |
|---|
Neizgulējos... lēni un gandrīz ar aizvērtam acīm eju uz darbu... Pēkšņi pamanīju ka tieši man pie kājas virpuļo sausa kļavas lapa, dzeltena ar brūniem dzīslojumiem... bet tagad ir pavasaris nevis rudens... Apskatījos apkārt – neviena kļavas koka tuvuma... No kurienes tad atlidoja šī lapa? ... Atceros, ka kādreiz lasīju kādu fantastisku un ļoti romantisku stāstu kur bija teikts ka kļavas lapas ir cilvēki, un ja kāda kļavas lapa atlido pie tevis, tev to jāņem līdzi, jo šī lapa simbolizē liktenīgu tev cilvēku, kuru tu drīz vari satikt, kurš ienāks tavā dzīvē ar šo kļavas lapu... Es jau sen neticu pasākam un tautas novērojumiem... nezinu kāpēc.. bet es pacēlu šo kļavas lapu...
16. Apr 2003 @ 11:41
|
| » (No Subject) |
|---|
…tomēr atradās cilvēks, kurš ka atceras man pavisam citu, kuram žēl ka es vairs neesmu tāda kā agrāk. Nezinu kāpēc, bet man bija sāpīgi to dzirdēt. Aizdomājos par to kāda es biju. Žēl, bet tā meitene nomira. Es vairs nekad nebūšu tāda kāda biju. Bezrūpīga…mazliet naiva…dzīvespriecīga…labsirdīga…laikam es biju atsaucīgāka…
16. Apr 2003 @ 09:36
|
| » (No Subject) |
|---|
Iespējams, ka tu šajā pasaulē tikai cilvēks, bet kādam tu esi visa pasaule.
man ši doma patīk :-))
15. Apr 2003 @ 13:39
|
| » (No Subject) |
|---|
Cik skumji kādu ritu pamosties un neatrast sevi. Paskatoties uz sevi saprast ka tas vairs neesi tu. Cik skumji dzirdēt no cilvēka ka viņš tev nepazīt, ka tu “īsta” noslēpta kaut kur ļoti tāli, kaut kur dziļi dziļi dvēseles tumsā. Cik sāpīgi aptvert ka tev kādreiz bija itin viss, bet tu to pazaudēji, atteicas no tā, tikai savas muļķības un ambīcijas dēļ, tikai tāpēc ka tu gribēji būt neatkarīga, brīva, gribēja pieradīt sev un citiem (galvenokārt viņam) ka tu ir daudz uz ko spējīga, daudz ko var panākt viena, bez palīdzības un atbalsta…
15. Apr 2003 @ 10:45
|
| » (No Subject) |
|---|
Dažreiz tu mīli visu un visus bez jebkāda iemesla un nesaproti kā var nemīlēt... pēc tam šis eiforijas stāvoklis beidzas... tu gribi atgriezties mirkļos kad viss bija tik skaists, tik vienkāršs, tik īsts... bet tu to vairs nespēj... un tad tu ar milzīgo brīnumu doma KĀ ES VARĒJU TO VISU MĪLĒT????
14. Apr 2003 @ 12:45
|
| » (No Subject) |
|---|
Pirmdien. Un lūk, es atkal esmu darbā. Atkal apkārt skraida cilvēki un visiem no manis kaut kas vajadzīgs.
Cik labi atgriezties journalā, man jūs visus ļoti pietrūka :-))
14. Apr 2003 @ 09:51
|
| » (No Subject) |
|---|
...šausmīgs laiks...pat pilsētā var dzirdēt kā jūra bango...brrrrrrrr...
4. Apr 2003 @ 14:54
|
|
|