Māris Alksnis

Vakar pie Spices viens makaronu ēdājs (tā viņš vismaz stādījās priekšā, ka ir itālis) prasīja, vai es runāju angliski. Teicu, ka little bit. Uz ko iedegušais tēls atbildēja, ka viņš arī, bet tas nebūs šķērslis lielam dīlam. Nu ok, dīls paliek dīls. Paņemu no mašīnas aizmugures maisu ar netīrajām darba drēbēm (tipa uzvalkiem) lai nestu tās ķīmiski atsvaidzināt, aizslēdzu auto un pieeju pie viņa glaunā 5. golfa un prasu “wtf you talking about?” Un tad sākās… Vienā acu mirklī es sapratu, ka džeks patiesībā ir nevis itālis, bet visīstākais roms (čigāns). Bet nu notēloju ieinteresētību un pētīju ko un kā viņš man tagad piedāvās.

Stādījās viņš priekšā, kā Stockmann darbinieks un kā apliecinājumu tam, novicināja tādu kā caurlaidi zaļā krāsā, uz kuras es gan nemanīju jel kādu Stockmann simboliku. Bet nu ok. Džeks stāsta, ka baigi te nostrādājis un šodien pēdējā diena Latvijā, jālido prom, bet tavu bēdu - viņš Latvijā ir sapircis tik daudz uzvalkus, ka nespēs ar lidmašīnu to visu aizvest uz Romu! Hāhāhāhā… Nu ok, prasu lai šis rāda žaketi… Nu parādīja, visu laiku stāstot, cik tā kruta un tā… Bļin, es, kas lētos uzvalkus vien esmu nēsājis pat ar neapbruņotu aci redzēju, ka tas uzvalks ir vēl lielāks sūds nekā tie, kurus lietoju es. Tipa 150 Euro, tas ir, ar 50% atlaidi… Jippījei… Nodomāju pie sevis, diez, te patiešām vēl mīt ļaudis, kas tic tādām pasakām? Teicu, ka neesmu ieinteresēts. Ka esmu normāls un uzvalkus perku tur, kur tos būtu jāpērk - solīdā vai ne tik solīdā veikalā, nevis uz ielas. Ar to storijs beidzās.

Kas tur īpašs? Nekas… Bet man patika, kā viņš lauzījās angļu valodā un lēja medu… Ek… Būtu letiņiem šitas iekšās, mēs sen būtu uzcēluši paši savu viesnīcu “Bura”…