Rakņājoties pa savu riekstu vācelīti netīšām uzgāju senu pastāstiņu par atkarībām. Domāju būs ļoti piemērots 1. aprīļa tēmai. Uzreiz brīdinu stāsts un personāži ir izdomāti, jebkāda līdzība ar reālo pasauli ir tikai sakritība vai zāļu iespaidā. Es neesmu šī pastāstiņā autors un nesirgstu ar stāstiņā minētajām atkarībām. Pārmērīga spēlēšana var kaitēt jūsu saprātam!

Esmu no azartspēlēm atkarīgais …Un man jaiet uz anonīmo klubiņu.. (Kāpēc anonīmo, ja katru reizi viņi stādās priekšā? ) Mani vilināja azartspēles jau daudzus gadus.. es slepus ar tām niekojos, nodarbojos, aizrāvos, un nevienam neteicu… Man padevās ( respektīvi, gāja no rokas ), patiesībā, es vinnēju… Un, jo tālāk, jo trakāk… Es vinnēju regulāri… Tas man sāka veikties un es tik ļoti veiksmīgi spēlēju, ka neviens vairs ar mani nenāca  kompaškā… Un es paliku viens… Pavisam viens… Tā es arīdzan turpināju spēlēt un vinnēt… Es vinnēju regulāri… Un tad es iestājos grupā… Mēs esam šodien 14 spēļu atkarīgie… 10 ir no vienrocīgā tā tur… Divi ir no “Akmentiņ, lec laukā”, bet mēs ar Ingemāru – divi, kas aizrāvušies ar “Akmens, šķēres, papīrītis”… Ingemārs spēlēja trīs mēnešus, es toties 1 gadu un 2 mēnešus pats ar sevi… Tagad tam būs pielikts punkts… Man gan patika spēlēt vienam un vinnēt, bet daktere Velga saka, ka tas esot huiņja… Es redzu, ka viņai nav pat stringu (brīžos, kad viņai kārtējo reizi nokrīt dzēšgumija…) ko viņa dzēš, mēs neesam atklājuši… Bet es ticu mediķiem..Drīz būšu uz kājām un vairs nekādus akmentiņus…

Jums visiem bikšu priekšas vaļā, baltas muguras, piedurkne atirusi un kas tur vēl…