Draugi

Var jau būt, ka es pārāk nonivilēju trīszvaigžņu ordeņa vērtību, bet mēs vienu tādu varētu piešķirt cilvēkam, kas ir izdomājis apzīmējumu "Latvijas Nokia". Vēl, protams, var būt tā, ka šis apzīmējums nav tik izplatīts, kā man šķiet.

Lai vai kā, bet ir diezgan neiespējami lasīt Latvijas medijus, un regulāri neuzrauties uz runām par "uzrāvienu". Mēs visu laiku gaidām uzrāvienu, intervējam cilvēkus, kas ir piedzīvojuši uzrāvienu, vai kuriem ir viedoklis par to, kā iegūt uzrāvienu. Tagad "kaut kas, kaut kas", prezidenta administrācija un likmes uz mākslīgo intelektu, kas mums dos uzrāvienu. No vienas puses saprotu, ka pasaule ir mainīga, un ir svarīgi nepalaist garām iespējas uzlabot savas dzīves, bet man ir bažas par to, vai tur apakšā nav kaut kāda nepareiza mentalitāte. Viens piemērs varētu būt spektrā kaut kur starp crypto bros, kas gaida savu asetu "uzrāvienu", bet mazāk glamūrīgā versijā tas var būt nabags, kas visu laiku cer uz to, ka viņam izdosies uzvarēt loterijā, un tas mainīs visu viņa dzīvi, un varbūt pat personību. Ja mēs par savu kolektīvo "es" nedomājam tik avantūriskās līnijās, tad vēl visas šīs runas par uzrāviena gaidīšana atgādina cilvēku, kurš diezgan pavirši apmeklē treniņus, bet visu laiku cer, ka tūlīt viņam būs kvalitatīvs lēciens viņa sniegumā, lai gan patiesībā tas granīts ir jāgrauž pa mazam gabaliņam, bet sistemātiski, un par visādiem maģiskiem dopingiem jāsāk domāt tad, kad tu esi atsities pret savas performances griestiem, un tev ir jānovērš stagnēšana.

All that said, man patiesībā nav ne jausmas, kā mums ir ar tiem uzrāvieniem. Latvija sev vairs nav nabadzīga valsts spriežot pēc patēriņa cenām, bet kaut kā dzīvojam. Tai pat laikā es zinu par apkārt esošo nabadzību, bet es arī sevi nepieskaitu pie turīgiem cilvēkiem. Jau atkal, varētu būt tā, ka liela daļa no tiem, kurus es uzskatu par turīgiem, vienkārši prioritizē citas lietas, un es redzu tikai izkārtni. Mana izkārtne, protams, liecina, ka es esmu vienkāršs zēns, kas nedzer konjakus, un džinsus pērk uz atlaidēm. Bet izkārtne vai ne, man arvien vairāk šķiet, ka mums aktīvāk būtu jāsāk domāt par nevienlīdzības izlīdzināšanu. Un ja mēs tiešām sagaidīsim to daudzināto izrāvienu, tad nu noteikti tā augļi būtu jāsāk pārdalīt proporcionāli, jo tā plaisa sāks izskatīties ļoti uzkrītoši.

Krievija satraucas par to, ka rietumi veic provokācijas, iesūtot rusofobiskus emigrantus, kuru bērni mēģina tikt viņu skolās, nezinot valodu. Izklausās jau smieklīgi, bet ir rīcības plāns, ir likumdošanas grozījumi, cilvēki var rosīties, lai aizstāvētu valsts un tautas intereses.

Mums, protams, visas problēmas ir īstas, un nevienam no malas neizskatās smieklīgas. Nav tā, ka mums par katru sadārdzinātu projektu ir kāds reāls sods, bet šādu tādu kriminālatbildību var arī noraut. Turpretī šai jaukajai rotaļai ir bezgalīgs potenciāls - izdomājam problēmu, pārliecinam cilvēkus par tās nopietnību, un tad varam aktīvi imitēt darbību. Vēl labāk ir tas, ka šādas problēmas ir ļoti viegli risināt, jo rezultātu izmērīt nav iespējams, un tad var nākt klajā ar izdarīto darbu sarakstu. Un stulbas lietas jau notiek tikai Krievijā, jo mūsu ielu pārsaukšanas un pieminekļu demontāžas ir pavisam kas cits. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka arī Krievijā kaut kādi margināļi skatās uz Krievijā notiekošo, un domā - kas par absurdu? Tikmēr vairums visdrīzāk arī reāli atbalsta šo cīņu pret rietumu provokācijām.

Nez, cik daudz mums ir aklo punktu uz šādām lietām?

Sīkums, bet lepojos ar sevi - atcerējos, ka pierakstījos pie ārsta uz nākošo gadu, bet nevarēju atrast, uz kādu datumu. Piezīmēs nav, telefona kalendārā nav, plānotāja sadaļā "2025" arī nav. Un tad es paskatījos telefona zvanu vēsturē, kurā dienā zvanīju konkrētajam numuram, un pārbaudīju plānotāju attiecīgajā dienā. Un tur skaidri un gaiši rakstīts "Piezvanīt X". Un apakšā ar zīmuli pierakstīts laiks janvārī. Bingo!

Tas ir tik jocīgi, ka tev vajag nodzīvot uz šīs zemes... diezgan daudz, precīzi es izskaitīšu pēc nedēļas, lai saprastu, ka tev ir diezgan prikolīgs brālis. Es īsti neatceros, kādas tieši man bija jūtas par faktu, ka viņš tur kaut kur eksistē, bet laikam tur bija kaut kāds aizvainojums, jo viņš bija "kaut kāds tur sīkais", kas absolūti nebija viņa vaina vai izvēle. Bet visu jocīgo nesatikšanos pēdējā laikā var diezgan viegli aizargumentēt prom ar faktu, ka viņš tomēr nedzīvo Latvijā, un iespējas satikties tāpat nav nemaz tik lieliskas.

Ir mazliet citādāk ar māsu. Viņa vienmēr ir bijusi līdz manai un gandrīz vai arī līdz viņas pilngadībai, bet nu jau vairākus gadus nav. Tagad nācās viņai rakstīt, ja nu mana māte vēlas apmeklēt bēres. Komunikācija varbūt nebija naidīga, bet diezgan īsa un sausa. Man īsti nav nekāda aizvainojuma pret viņu, lai gan arī nav nekādas vēlmes aktīvi meklēt kontaktu, bet esmu diezgan drošs, ka otrā pusē ir iespaidīgs aizvainojums. Un es nekādi nespēju to uztvert citādāk, ka tā ir viņas pašas izvēle būt aizvainotai. Un tas drošvien ir augstprātīgi tā domāt, bet es domāju viņai ne tikai nav vēlmes, bet arī kapacitātes saprast, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, un man nav nekādas vēlmes sevi izskaidrot kādam, kuram tas nemaz neinteresē. Man noteikti ir attiecības kurās es vēlos un man būtu pamats emocionāli investēties.

Absolūti lieliskā kārtā šovakar spēlējoties ar suni, suns man saskrāpēja seju. Good timing.

Tad kad viss it kā ir izdarīts, un rīt ir TĀ diena, stresiņš biš ceļās. Es neesmu all over the place kā pirmdien, bet tomēr.

Es te dienās esmu pavadījis laiku Facebook mazliet vairāk kā parasti, un tā neapšaubāma ir ļoti jocīga vieta. Facebook automātiski piedāvā visādu dīvainu saturu, un viens no dīvainā satura novirzieniem ir filozofiski citāti, un tā apakšžanrs ir Džordana Pītersona fanbojiem tēmēti citāti par cīņu, savaldību, ciešanām un ziedošanos, kas tiek pavadītas ar homoerotiskām ilustrācijām ar onkuļiem ar zobeniem. Un vienam citātam es nez kādēļ pieķēros: "The way of the samurai is to seek death, not to fear ir." Pirmajā brīdī tas šķiet ļoti samuraisks, bet kaut kur fonā mani grauza doma par to, ka kaut kas ar šo citātu nav kārtībā. No pupulārās kultūras mēs, protams, zinām par to, ka samuraji ir veikuši pašnāvības ar mērķi saglabāt godu, bet mēs zinām arī to, ka viņi tomēr bija elitāra līmeņa kareivji, kas prasa daudzus gadus treniņu, un tas kaut kā man nelīmējas kopā ar aktīviem mēģinājumiem atrast nāvi. Man radās doma, ka varbūt kaut kas ir pazudis tulkojumā. Šis citāts ir piedēvēts Miyamoto Musashi, kas laikam ir īsta persona, un Gūgle apgalvo, ka viņš ir nodzīvojis kādus 60 gadus, kas 16., 17. gadsimtam galīgi nav maz, īpaši jau aktīvi meklējot veidus kā nomirt. Mēģināju saprast viņa vispārējo filozofisko nostāju, un neko par aktīvu nāves meklēšanu neatradu. Tā vietā es piefiksēju šādu viņa citātu, kas vairākās vietās tiek piedēvēts viņam: "Fixation is the way to death. Fluidity is the way to life." Kopumā neizskatās, ka viņš ir bijis pro-death. Pagaidām labākā versija, kas man nāk prātā, ir tā, ka šis ir mākslīgā intelekta ģenerēts saturs, jo nu saspamojusi tā konkrētā Facebook lapa pēdējās nedēļas laikā ir diezgan iespaidīgi. Laikam morāle šim visam ir tāda, ka ne tikai nevajag ticēt visādam pseidofilozofiskam saturam internetā, bet arī tas, ka šāda satura kļūs tikai vairāk, un drošvien visi entuziasti, kas šādu saturu laikos, tikai vairos tāda satura automātisku ģenerēšanu. Beigās tur otrā galā pat vairs nebūs ezotēriski vai ciniski noskaņota cilvēka, bet to visu ģenerēs algoritmi.

UPD. Tikko noskaidrojās, ka Miyamoto tiešām pieder šis citāts, bet, protams, konteksts tur ir drusku svarīgs.

God damn! What a day today is! Jay-Z? Nopietni? Pēdējā laikā ir radusies sajūta, ka jo jobnutāk tas izklausās, jo reālāk beigās arī izrādās.

Vēl bez vispārējās fiziskās sagatavotības, šobrīd ļoti populāri ir specializētie vingrinājumi. Kaut kur internetos bija arī joks par to, ka astoņdesmitajos un deviņdesmitajot cilvēki cēla akmeņus, un skrēja kalnos līdz spēku izsīkumam, bet tagad, guļot uz paklājiņa, cilā rokas un kājas, un staipa pretestības gumijas. Tikko redzēju video, kur biatloniste trennējas šaut, stāvot uz visādām nestabilām virsmām ar atsvariem - rullīši, bumbas un tādā garā. Es pieņemu, ka ja tas nestrādātu, šādu treniņu nebūtu. Bet tad tas parāda, cik kondicionēti mēs esam un specializāciju. Kā tādas zīlītes, kur katra suga, dzīvojot vienā kokā, bet ir specializējusies uzturēties koka dažādos līmeņos.

Vecums nenāk viens - esmu aizmirsusi smart-ID 2. pinkodu. Galvā pilnīgs Toričelli tukšums, pierakstos - bubļiks. Man nav pat ideju, kāds tas varētu būt.
Un pirmo reizi dzīvē es metu plinti krūmos uzreiz, nevis tikai pēc ilgas mocīšanās un vairākām skrotīm sev kājā, un pierakstījos uz konsultāciju bankā, kur kāds jauks klientu apkalpošanas speciālists varētu man izveidot jaunu kontu. Jo viņam par to maksā algu, galu galā, man par šito j**** neviens neko nemaksās.
// Ha ha! Izrādās, ja internetā pērk ar karti, tad pietiek ar 1 pinkodu. Esmu zirgā.