šodien piedzīvoju ilgi gaidīto mieru. kaut kas neticams, diezgan daudz ūdeņiem jāaiztek vai arī tie jānorauj, jo citādi viss ir pilnīgs haoss.
un tas ir kaut kas tik brīnišķīgs, ka alus un vīns vairs vispār nav ne plauktā ne šūnās.
viss ir viena liela skaista impērija, saules pielieta ar cepumiem pārklāta. zudušie kosmosā ar nekādu iespēju sākt visu no gala.
kur gan ir tās meitenes ar vainagiem un jostām, kas tik dižas kā dižozoli.
un kur ir baltie zirgi, tumšie meži, pilni ar ogām.

tēvocis eižens ir tik brīnišķīgs, ka par viņu nemaz nedrīkst rakstīt. esmu jau teikusi, ka
tēvocis eižens ir mans draugs. viņam bārdā dzīvo ziloņu kūniņas. ausīs sakarinājis aizkaru riņķus viņš tēlo mori un dzenā mani pa māju ar mietu. smiedamās krītu ap katru stūri un sitos ar degunu pret zemi. pieķeru pilnu muti ar skaidām un vabolēm, ceļos spļaudos un skrienu tālāk.
tēvoča eižena platās bikses plīvo un smalkajam audumam cauri spiežas viņa cietie ceļgali. es uz tiem vakarā jāšu augšup un lejup un viņš dziedās par bundziniekiem dziesmu.
tad būs jāiet gulēt.

Tags: mans

es visiem gribu pastāstīt, cik satraukti skrien mana sirds, jo es gaidu ar trauksmi un baileem un prieku treshdienu.
es zinu, zinu, ka viss buus labi un visi buus briinishkjiigi. bet tagad man skan mirdzoshie skjeepi saules staros un aiz loga meichai actinjas prieciigi mirdz.

Current Music: aurora fetišists