tēvocis eižens ir tik brīnišķīgs, ka par viņu nemaz nedrīkst rakstīt. esmu jau teikusi, ka
tēvocis eižens ir mans draugs. viņam bārdā dzīvo ziloņu kūniņas. ausīs sakarinājis aizkaru riņķus viņš tēlo mori un dzenā mani pa māju ar mietu. smiedamās krītu ap katru stūri un sitos ar degunu pret zemi. pieķeru pilnu muti ar skaidām un vabolēm, ceļos spļaudos un skrienu tālāk.
tēvoča eižena platās bikses plīvo un smalkajam audumam cauri spiežas viņa cietie ceļgali. es uz tiem vakarā jāšu augšup un lejup un viņš dziedās par bundziniekiem dziesmu.
tad būs jāiet gulēt.