šodien piedzīvoju ilgi gaidīto mieru. kaut kas neticams, diezgan daudz ūdeņiem jāaiztek vai arī tie jānorauj, jo citādi viss ir pilnīgs haoss.
un tas ir kaut kas tik brīnišķīgs, ka alus un vīns vairs vispār nav ne plauktā ne šūnās.
viss ir viena liela skaista impērija, saules pielieta ar cepumiem pārklāta. zudušie kosmosā ar nekādu iespēju sākt visu no gala.
kur gan ir tās meitenes ar vainagiem un jostām, kas tik dižas kā dižozoli.
un kur ir baltie zirgi, tumšie meži, pilni ar ogām.