ar vecākiem skatos dailes teātra 90gadu svinības. un tas ir kkas šausmīgs. vēl skatuves iekārtojums ok, orķestris skaisti spēlē un arī šis tas vēl jauki, bet kāpēc jātaisa koncerts un uz skatuves jādzen visi aktieri, arī tie, kas dziedāt nemāk, kuriem nav balss? mamma pa brīdim iekliedzas: ak šausmas.
es jau pēc otrās dziesmas aizgāju prom. pēc tam atnācu atpakaļ.
it kā jau labi gribēts, bet tiem, kas ir īsti teātra mīļi viss ir pārāk saraustīti un popsīgi, kamēr tiem, kas ir dailes teātra sieviešu kārtas nopietna vecuma apmeklētājas tas varētu būt pārāk sarežģīti un grūti izsekojami.
tātad vilšanās.
neko.pohuj.auksts

sāpe par to, ka 90mit gados ir taču pērles, ko tagad izbērt cūkām un pārmaiņas pēc attaisnot savu esamību. bet čušs.