satriekuši mani saules stari un divi šņabji, nāc pie puikām, tā es aizgāju pie puikām un līdz bīdim, kad komiskais kļuva traģisks.
nē, jūs man neliesiet to dzērveņu šņabi, jo man vēl pa to karsto sauli jāskrien.
ielēja. ak dāmas, dāmas, kāpēc jūs nedzerat, kāpēc nevarat kā cilvēki aukstu alu iedzert un negrūstīt manu priekpilno personu pa mauriņa laukumu. un dubļus man neļāvāt. es gribēju tikai jautri, jūs kā jau dzelžainā tvēriena biroja darbinieces mani izsvītrojāt.
bet beigās stikliņi acīs: kur jūs mani vedat, gaismiņa klīst gar logu un kāpēc jūs domājat, ka varat būt pieauguši?