aizver man muti ar savu, atņem man pirkstu galus...

uzticies man. un mēs kļūsim par zāli zaļu.

lūdzu paglāb mani no tumsas.

otrais pants..otrais pants.. tam jābūt par zemi, kur zāle tik zaļa, kur plašums un kalni, un meži dziļi. un pasakā pārvēršas katra diena. kur tāda ir, jautāsi? kur esmu es, kur ir Viņš pat tad, kad vēl neesam satikušies, bet tikai ejam viens otram pretī. un par siltumu tas otrais pants, uzticēšanos un drosmi, un tādu lielu un laimīgu sajūtu.

..manī tas miers-notiksies, kam jānotiek.un mīlestība ir no turienes.
un paļaušanās,ka viss ar mani būs.un īstajos brīžos.mazs smeldzīgs dziļurbums.domas par Tevi.atkal gaišas.

radio swh - zvaigžņu ceļš uz debesīm.

ak,..

un mazi lauvēni dejo krūšu rajonā.sirds izplešās.sulīgas zaļas lapas aug dejodamas ar gaismas ātrumu.un visi cilvēki ziepjuburbuļos mirdz.

metu laukā šo to, šo to samīļoju un atstāju.pakāpeniski pārveidoties, nezaudējot brīvības izjūtu un mirkļu saldmi.tā.

savvaļas zirgs. pelēkā krāsā. sirmītis. latvijas zemes parastais.vienkāršs, tiešs, robusts, spēcīgs, raupjšs, liels un straujšs...mmm...lapsa piezagusies pļavā, cik tuvu vien iespējams, tikai vēro un vēro. un reizēm tai šķiet, ka pietiek ar vērošanu un atmiņām.

"Siržu bildes" gleznošana nāk ar tādām sāpēm, ka nobijos neizturēt un izmuku laukā...parkā kā pēc kara. klusums. bet skaļi smaržo liepziedi, jasmīni un zeme. kaut kur tālumā šauj raķetes. garāmgājēji viens otru aizdomīgi uzlūko. viens, mani redzot, pat aplaudēja. atradu akmens sirdi. lielu, vienkāršu, pelēku un smagu.

..kad esmu cilvēkos un cilvēki ir manī? ieguldīt laiku sevī, savā dvēselē. citādi nav ko dot. jauna gultas veļa pareizajā sarkanumā varētu ko līdzēt. un neliela atslēgšanās no visiem un ik viena, kas vēlas mani pavest, izmantot, pakļaut... apstāties ar kājām stingri uz zemes, iedzīt tās zemē. nelocīties visiem vējiem līdz. panākt savu. kliegt, kliegt. nomierināties. būt vienīgi kā smilgai vējā mierīga ezera krastā.

pieņem mani darbā pie sevis.un es Tev būšu viss.vienīgā sieviete ar cukuru kafijā.

bet pie Tevis rīt braukšu ciemos,mana skaistā un zaļā, ar lūpām sarkanām kā bizbizmārītes,savādā pilsēta, blīva un silta.

esmu sārtā zīda pavedienā pie Tevis piesieta, laid mani vaļā un es pie Tevis atnākšu neko vairs negaidot.