nu ko, audzēšu atpakaļ savus īru rudos garos. turēšos pie efejām. mīlēšu sevi.

kaut kā man tādas klusas aizdomas, ka nakc nebūs guļamā...bet gleznojamā. nelielā snauda un lalallaa, un karameļu tēja ar pienu un baltkrievu balzams, un muris un rozītis ar saviem skatu torņiem. un vajag rožlapiņu pilnu grīdu. un sagleznot ābolus, kamēr nav atkal apēsti. un galvā jocīgums un mēnesis jauns.

kaut kur pagātnes koridoros Tu vienmēr sēdi uz grīdas man pretī. kaut kur nākotnes ielās mēs ejam roku rokā pa rīgu. un man atkal ir gari rudi mati. un krelles pārtrūkst un izbirst pa grīdu.

krūšu pumpuri un rožu. un kaut kas tīrs.

sēdēt pie loga kreļļu apgleznošanas pauzē ar tējas krūzi rokās un dokumentēt pārmaiņas bērzā. sveiciens Taviem bērziem no mana.

kopš Tu atnāci nav vairs rudens un ziemas, tumsas, aukstuma, slapjuma..jo iekšējais Siltums, kas manī, to visu atceļ.

pēkšņas iekšējas lietusgāzes un plūdi. dambji un žogi lūzt un gāžas. neviens man nevar aizliegt just, ko es jūtu. ne Tu, ne es sev pati. ja nav ko zaudēt, tad beidzot ir jāriskē paīstam. patiesai būt.

lielā mīlēšana tikai aug augumā un lien dziļumā. sirds pārplūst no skumjām, atvadām, atmiņām un izjūtas, cik gan ļoti es Tevi.. un cik gan ļoti Liels Tu man blakām esi elpojis. ja man nebūs no Tevis meitas, būs gleznas. lielas, bagātas un skaistas. Lielākas par mani. par visu. lai es nenosmaktu no šīs mīlēšanas. un to, ko es šobrīd no sirds vēlētos...būt prom no visa sadzīviskā. tikai gleznot. Tev.

mūsu bite ir paaugusies un es atkal gribu Tevi aprecēt aptecēt.

pietrūkst man viņa.varu vēl pagaidīt, lai arī vēderā griežas tukšums sāpīgs. un tomēr ciešās kopā būšanas nav priekš manis. tāpēc labi ir tā, kā ir. laiks griežas, tukšums iesakņojas.