liepas smaržo kā trakas. vītoli ir trausli.

domu putni lido pie Tevis. bizbizmārītes kutina. ienāc manī uz palikšanu.

lielā rokā maza puķe. nenoplūkta. tomēr Tava.

bet gaisā kaut kas briest. varbūt atkal pērkoņos. daba tāda nogribējusies liekas. pat jasmīņi un rozes sevī smaržas aizturējuši. puķes nespēju vairs noraut. bet paceļu jau noplūktās un lieku vāzēs.

..izslēdzu visas kastes. putni dzied.

jauna sajūta ir piedzimusi. es to sargāšu un lološu, lai tā mūs abus ietin rozā mākonītī un dara par vienu miesu un dvēseli.

zeme ir vismaz tik daudz apaļa.. lai Tu atkal un atkal nāktu man pretī, lai arī es simtsreiz esmu no Tevis aizgājusi...

..vietā, kur pieliku gaiši zilu punktu, sabira, sadzima daudz kas sazin kas. meklēju iedvesmu, strāvas triecienu dabūju. un tagad tas vēl kņudinās nervos un spīguļo, luminiscē. smeldze turpina savus urbumus jau bez manas daļas. lai jau kosmoss visu sakārto pats. es jau nu, ziniet, vairs neko nesaprotu. vēl mazliet raustos, vēl mazliet trīc rokas.

jauni ūdeņi grauž jaunu gultni. sākumā jau parasti sāp.

bažas par nākamību grauž kā ķirmis. paraudāt, sasildīties, gleznot.