ziedi dīgst no sirds un traucas tālumā, pāršķeļot telpu un laiku, veido spēcīgus vīteņus un liesmas. kāda no tām pārvēršas sudrabainā ūdensliesmā un noslauka Tev sviedrus no pieres.

aizmigt zem sarkanaa zied-koka, saritinaaties zem taa sakneem un izguleet skumjas. un, kad buushu modusies, paliks vien skaistaa sieviete, visi mazie dziivniecini un nelaimiigaas meiteniites manii buus sasildiitas, apmiiljotas un izaugushas.

nospriegotu bultu sajūta kāju muskuļos.ceriņu un pļautas zāles smarža.spēka izjūta un cieta apņemšanās.Tu esi kaut kur caur manām gleznām atrodams,nevienam citam vairs neļaušu sevi novilināt no ceļa, kas ved uz to mīlīgo mājiņu ar dārzu un rīta kafiju terasē, un visu to, kas ir mūsu dzīve.

ko gan es darītu bez šī klaviatūras siltuma.Tavas domas mani aijā, maigi starojot.

slinkums,nespēks,iedvesmas trūkums...pārmainīt sevi uzreiz kā čūskai nometot ādu.tā man gribētos.ielēkt jaunajā dzīvē ar švunku un nekad vairs neatgriezties.tikai jānoliek dzelteni stabiņi.pašai.un jāatpazīst tās takas, kuras ved prom no tā ceļa.

pērkons ir pārplēsis nemieru, pielējis zemi pilnu ar iespējamību.un tagad briest un kūņojas manī siltu un košu puķu mozaīkas gabaliņi.

rīts atnāk ar karstiem viļņiem, oranžsarkans un blīvs.vecie stāsti runā ar jaunajiem, šaubas un svārstības.maza čūskiņa krustcelēs nezin, uz kuru pusi plūst.biezai koku lapotnei cauri šaujas sarkanas zivis.un sirds ir no sarkankoka saknēm savīta.caurumu caurumos.