16:35 - How not to socialize.
Šo vasaru pavadu ar vecvecāku bibliotēku - būtu viņi dzīvi, pajautātu kāpēc viņi glabā tieši šādas grāmatas. Bet droši vien to var arī uzzināt savādāk.
Bet varbūt - vienkārši bija grūti to let go. Pat. Ja nenozīmē neko. Plus, tad vēl nebija internets.
Man gan gribas protestēt un teikt - kur ir jūsu spītība?
Bet varbūt es kaut ko nesaprotu - un kādu dienu ļoti vienkāršais romāns par to, ka ganu zēns, kas iemīlējies slaucējā, tiek nosūtīts uz citu fermu un par to kā abu mīlestība līkločo starp sabiedrības nosodījumu, būs liela vērtība.
Elīnas Zālītes sila ziedos starp dzejoļiem "kalstošs koks" un "kauns" bija ielikta lapiņa. Lapiņlicējs vai nu ir juties, ka "no dvēsles izsīkusi dzīvinošā sula, un sirdi slepeni, kā čūska daudzgalvaina, dzeļ tuvu ļaužu vienaldzība trula", vai arī, ka "katram priekam stājas priekšā" kauns, "kas lielāks izplešās arvienu, ja cilvēks atziņu gūst jaunu".
17:08 - all is composition of ones
Neredzēju nodevību Regīnas Ezeras Nodevībā.
Drīzāk viņu apsūdzu neslavas celšanā.
Neviens neapsolīja vairs nebūt cilvēks.
Nebija vienošanās, ko lauzt.
Vakar dubultajā kafijā nebija līdzi atlaides kartiņa, bet meitene mīļi veica papildus soļus, lai man būtu tā atlaide.
Projām ejot es neatstāju tos pieklājīgos 10%. Aizmirsu. Vainoju latviešu pasakas, par kurām man bija daudz ko teikt.
Un es teicu karstasinīgi, tā ka aizmirsu par pieklājīgajiem 10%. Ceru, ka tagad es neesmu nodevējs.
Bet es jūtos, kā nodevējs, jo man nepatīk latviešu pasakas. Un iemīlos no pirmā skata uzbeku pasakās.
Aspāzijas un Raiņa stāsti ir pelnījuši savu vietu uz ekrāniem. Man šķiet, ka tie ir svarīgāki par Baigo gadu.
Un tā ir nodevība pret, pat nezinu, latviešu stāstiem? cilvēka ceļu?
18:02 - Such is life.
Tad vēl tuva tēma vecvecāku grāmatplauktam, pēc kara cilvēkam, ir spīdzināšana - spīdzināšana ir daiļliteratūrā, vēstures grāmatās, bērnu grāmatās, zinātniskajā fantastikā. Vienīgi indiešu pasakās spīdzināšana nav atrauta no visa pārējā. Citur - spīdzināšana, ka bubulis, audzējs, kā riebīgs kukains, kas uzrāpies uz rokas. Bet, labi, kukainis nav riebīgs. Tas ir tas, kas tas ir. Tikai mana amigdala kliedz miljardu kukaiņu izraisītu kliedzienu.
Bērnu grāmatās (kaut gan tas ir oxymorons) spīdzināja 'mūsējos', kuri pēc nāves tika iecelti 'varoņu' kārtā. Es nemācētu atbildēt, ja man jautātu, "tēti, kāpēc tam cilvēkam izdūra aci?".
Un tad viens šāds varonis Henriha Bella Saucēja Balsī iet un cīnās par savu taisnību, kas ir pilnīgi pretēja otrai taisnībai, kurai ir spēka pozīcija izvēlēties, kas ir nodevēji, un tad spīdzināt tos.
Izjūtu gandrīz vai cieņu pret šo varoni par viņa vīrišķību. Viņš bija muļķis, lai arī kā grāmatā slavētu viņa prāta spējas. Ja nevar atrast veidu, kā atrisināt situāciju tā, lai nebūtu traumu, tad cilvēks ir muļķis. Ta labāk, kā budistu mūki - pašsadedzināties protestā pret Ķīnas kūlturas monopolu vai arī pievienoties eiropas savienībai un izlīdzināties.
Bet tas varonis, šķiet, pieņēma to, kas ar viņu notiek, un pieņēma, ka ar to vajadzēs tikt galā. Un pieņēma, ka ir tikai gudrs muļķis un nekas vairāk.
Bet pēc Saucēja balss es gribēju kaut ko mazāk 'vīrišķīgu' palasīt. Neatceros, kāpēc šķita, ka nosaukums kails starp vilkiem radīja cerību par mierīgu, sievīšķīgu grāmatu. Bet uz vāka bija trījstūrītis. Kas gan vēlāk izrādijās esam koncentrācijas nometnēs ieslodzīto atšķirības zīme ar kuru apzīmēja uz politisko pārkāpumu pamata ieslodzītos.
Bet nepadotos. Izlasu visu.
Gan Saucēja balss, gan Kails starp vilkiem spīdzinātāji tika attēloti kā maniaki un nestabili elementi, kuri gūst lielāku prieku no paša procesa nevis mērķa.
Bet ar Kails starp vilkiem ir pavisam traki - tas ir stāsts uz patiesiem notikumiem - Buhenvaldes koncentrācijas nometnē tiek čemodānā ienests puika. Ieslodzītie tad slēpj to puiku kā mācēdami. Tur ir gan slepenā organizācija, tāpat kā saucēja balsī, kurā tiek ievērota superslepenība, tā lai noķerot vienu tā dalībnieku nevarētu uzzināt citus. Gan nodevēji abās taisnībās.
Un vēl tur bija sakāve, kas tuvojās ar katru dienu tuvāk un tuvāk. Krievi un amerikāņu sacentās kurš pirmais nokļūs līdz Berlīnei.
Lai cik tas viss nebūtu skumji un sāpīgi un nereāli stulbi. Grāmata noklusēja patiesību. Nodevība pret patiesību.
Ka mazo 4 gadīgo poļu puiku izdevās izglābt tikai tāpēc, ka viņš tika "iemainīts" pret 16 gadīgu čīgānzēnu.
Un daudzus gadus pēc tā, poļu puikam jācīnās, lai netiktu izmantots termins victim swap, kad runā par viņu.
Par to, ka poļu puika jūtās salauzts uz visu dzīvi par to, ka izdzīvoja. 'I really should be dead'. Un es varu saprast. Ja esi miris, tad esi miris uz visu dzīvi. Lai ko darītu, tur klāt ir nāve.
Par to, ka krievi uztaisīja savu koncentrācijas nometni vācu koncentrācijas nometnes vietā.
Par visiem un katru.
Nodevība pret cilvēku.
19:43 - Only suffering.
Life is like a chocolate box.
Empty.
Runājot par such is life. Redditā ir sadaļa - latviešu joki -
LatvianJokes. Kartupeli
s, politbirojs, bad grammar, but mostly sufferings.
Joki īsti nav tieši par latviešiem, bet gan par to atšķirīgo, kas pēcpadomju valstīs ir. Joki, kur pēc komiskā nāk uzreizi traģiskais.
Joki īsti nav tieši joki. (Ko viens kartupelis saka otram? Is bad premise, nobody have two potato.)
Jokus radīja amerikāņu puisis, kurš deviņdesmitajos gados dzīvoja Latvijā.
Kaut kad ltv reklamēja raidījumu - tur sievietei jautā, pēc kā var pazīt latviešus ārzemēs. Un tad viņa salīdzina latviešu bailīgos skatus ar drošajiem, ugunīgajiem ārzemnieku skatiem.
Bet tad nāk dāņu noveles ar dāņu sāpi. Un tad šķiet, ka visur sāpe. It īpaši Karena Bliksena (kurai bija ferma āfrikā) ar savu noveli. Ņem un pasaka, ka visam dzīvajam ir jācieš. Tad ir skaidrs, ka latviešu joki ir tikai bērnu spēles.
Viņas novēlē muižā zēns
it kā ir vainīgs šķūnīša nodedzināšanā un viņam draud cietums vai armija. Zēna māte lūdz muižas kungu apžēloties. Kungs saka, ka ja viņa nopļaus lauku dienas laikā (visi saprot - neiespējams), tad apžēlos. Kamēr māte viena pati pļauj to sasodīto lauku un visi citi skatās un brīnās, starp muižas saimnieku un tā brāļa dēlu (pirmais otrajam bija mirušā tēva vietā, otrais pirmajam bija mirušā dēla vietā) norisinās tā kā strīds par to vai šis saimnieks dara kaut ko ļaunu vai nē. Un šajā strīdā dzimst tas - visam dzīvajam jācieš. Un tas nav tā, kā ļauni. Tas ir kā zinātnisks fakts. Un tad jāraud.
Lauks tiek nopļauts.
Zēns tiek brīvs.
Māte mirst.