Mind only.

14:31

Vienmēr esmu gribējis zināt, kā jūtas vecāki. Bērns. Vai viņu attieksme ir tāda, ka tas ir mans bērns, tas pieder man, kā lieta, vai arī vairāk, kā bērns ir cilvēks, personība, draugs vai ienaidnieks, vai vienkārši cilvēks, kuru neivērot? Vai to nosaka tas, vai bērns ir gribēts, vai negribēts, gribēts un negaidīti uzradies, vai arī ļoti gribēts un plānots? it still izklausās, kā kadrs no lielveikala dzīves. Varbūt vecāki jūtās, kā garīgie skolotāji, kuriem ir atbildība sekot līdzi bērna-personības dzīvei? Un kā ir ģimenēs, kur bērni nāk komplektā ar vienu pusīti? Its really puzzling, tas ir kā ar visiem dzīves noslēpumiem, tu neko nezini, līdz tu neesi nonācis tur.

• 2 raksta
• ir doma

14:41

Oh, i know, kad tev ir bērns, tev ir arī jaunas emocijas un jauni vārdi, lai tās nosauktu. Piemēram, mātes mīlestība vai tēva mīlestība, kad tu esi mātes pusē, nevis bērna pusē vārds ir pabeigts. Un ar citiem vārdiem, piemēram atbildība, dzīves gaitā vārdnīca (neaizmirst, kā vārdi nav vienkārši burtu savirknējums, bet zem katra vārda ir ideja) tiek papildināta, pilnveidota, pierakstīti jauni skaidrojumi. Un tā mēs katrs rakstam savas vārdnīcas ejot pa dzīvi. Nepietiek nopirkt grāmatnīcā vārdnīcu. Jāpiedzīvo vārdi.

• ir doma

14:44

Un pabeidzot, kas gan bija plānots teikt pašā sākumā, cilvēki, ar kuriem tiekos, draudzējos, utt, maina manu pasauli. Manu vārdnīcu.

Paldies, jums par kopā piedzīvotajiem vārdiem.

• ir doma

15:17

chess

mazie pawns.

• 1 raksta
• ir doma