11:11
šorīt meklējot ledusskapī meklēju, ko varētu piedāvāt sev tajā laikā, ko visi mietpilsoņi sauc par brokastu laiku, atcerējos ka uz galda stāv igauņu kakao un nolēmu nogaršot. tam vajaga pienu, ja nu kas. ņemu pienu no ledusskapja. smuka paciņa ar skrūvējamu vāciņu. cepuri nost. un cepurri nost tam kas tur to pienu nolicis, mana atmiņa ir slikta, bet tomēr zinu ka tas nebiju es. Vai arī... lai nu kā. Skrūvēju vaļā. Tie vāciņi tiešām ir super, visu cieņu, mūsu gadsimts nav pilnīgi norakstāms. Skrūvēju, atskrūvēju. vāciņš lido miskastē, nākotnes paaudzēm. un leju katliņā pienu - BLIN - vecs! un tad - ATLAIST SAEIMU ATLAIST SAEIMU ATLAIST SAEIMU!!!
11:19
Man ir kaķis, melns un elegants. Vienozīmīgi labs modelis, labs. Pat, lai neteiktu, ka izcils. Viņam ir dekorelementi - balta apkaklīte, baltas ķepiņas. Un aste ir gara un resna - tādām kādām jābūt luksus astēm. Cilvēki pat varētu sākt teikt, ka tādas astes nepienākās cilvēkiem kuri nemāk pareizi uzrakstīt vārdu luksuss. Bet visam ir kalpošanas laiks, un ar mans kaķis nav izņēmums. Savus labākos gadus viņš ir pavadījis ieslēgts jūrnieka apartementos, kamēr pats jūrnieks blandās apkārt zemeslodei un dont care par kaķi. Mans kaķis ir kastrēts, un ja nebūtu kastrēts tad es teiktu ka viņš īstenībā ir viņa. Cilvēki saka ka viņš ir resns un man kādu laiku bija tāda rezalūcija ka es atdošu visus Žīguru dārgumus cilvēkam kura pirmie vārdi ieraugot manu kaķi nebūtu "Ak dievs cik resns kaķis!". Bet nē - tā tas nenotiks un tāpēc arī mani labie nodomi tiek atcelti.
kāpēc es to visu stāstu - vakar man bija mēness fāze un es sakārtoju savu dator istabu. Šorīt pēc negadījuma ar pienu eju pārbaudīt mailu, sākt montēt filmu, waste my time, un jūtu - kaut kas smird. dīvaina tāda degunu mūlsinoša smarža. sāku skatīties apkārt, nothing. paskatos uz manu draugu datoru - wow - mans luksusa kaķis ir atradis luksusa smilšu kastītī!
AT:LAIST SAEIMU ATLAIST SAEIMU ATLAIST SAEIMU!!!
11:43
Cieniet un mīliet savas pastnieces un pastniekus. Bez viņiem un viņām jūs noslāptu savā neinformētībā.
Varu pastāstīt ka Diena pret saviem pastniekiem izturās necienīgi un viņi cieš. Fiziski, materiāli un, pats svarīgākais, morāli. Un mani uztrauc tas ka maz cilvēku zina par ekskluzīvu iespēju par niecīgu samaksu saņemt avīzes pie sava dzīvokļa durvīm. Tāda iespēja pastāv un tā ir lielisks risinājums cilvēkiem, kuriem nav suņu.
Ah pasts, pasts. kas gan var būt labāks par to. Pajautājiet Šleseram.
Man ir lieliska pastniece, reizi mēnesī nes naudu. Ātri ieskrien un iedod papīrīti uz kā parakstīties un tik pat ātri aiziet atstājot uz galda manu niecīgo pensīju. Nu nevar nemīlēt cilvēku kas Tev nes naudu. Bet dzīves skaistākais noslēpums ir tāds ka neviens nav ideāls.
Šorīt pēc visiem pārdzīvotajiem notikumiem es - cilvēks, beidzot sāku dienas gaidas. Jāatdzīstās, ka es esmu slinks un reti kad no rītiem velku bikses, un šī diena bija viena no manām slinkajām. Un tā - stāsts ir sagatavots, lai nāktu stāsta atraktors. Sēžu, montēju. Te - dzinnnn dzinnnn (romantiskais variants no tās briesmīgā trokšņa kas ir domāts durvju zvans). Kas tur? Pensīja. - pastneiki parasti skrien. un es bez biksēm.
ATLAIST SAEIMU SAEIMU SAEIMU!!!