| Lauku dzīves ainiņa. |
15. Apr 2017|22:01 |
Saviesīga vakara pasēdēšana radu lokā kāda iemesla pēc.
Cilvēki katrs atsevišķi, lielākoties, ir labi un patīkami, bez liekam pārmērībām. Ir par ko parunāt, var sarunāt vajadzīgās lietas un kopumā paļauties uz sarunāto. Tāds, lauku, krietni virs vidējā, līmenis.
Jau gadiem braucu uz un uzņemu pie sevis šāda paveida viesības un sākotnēji man sarunu temati likās interesanti, kaut lielākoties tēmas nepārzināju, bet gribēju apgūt(lauksaimniecību) un ar interesi piedalījos sarunās savā līmenī. BET!
Bet tēmas principā nemainās, pat ja izdodās uz brīdi rosināt pievērsties kautkam jaunam, savādākam, sarunas vienmēr atgriešas pie cilvēkiem(kas kuram pieder, ko kurš sastrādājis(apprecējis, nomiris, piedzēries, nopircis, pārdevis,...) ar detalizētu info par visu), tehniku/darbiem un valdības lamāšanu. Visvairak par cilvēkiem, parasti neradiniekiem, jo par savējiem īsti neviens negrib runāt. Pārsteidz info detaļu daudzums par visu un vēlme iztirzāt citu cilvēku dzīves.
Iepriekšējās viesībās pēc ~1/2 stundas vairs nebija intereses piedalīties kopējās sarunās, kur atkal tiek skaidrotas kāda pagasta iedzīvotāja(lielāka interese par bagātajiem, bet principā apspriesti tiek visi soc. slāņi) raduraksti, vai īpašumi, vai saistība ar vietējiem notikumiem. Sēžu, klausos, ēdu, dzeru, iedzeru, ja atbilstošs pasākums un situācija, bet sarunās īsti nepiedalos, nespēju sevi piespiest mēģināt atcerēties katra pieminētā cilvēka biogrāfiju, pat vārdus negribās atcerēties.
Sarunas notiek diezgan azartiskas un par godājamāko tiek uzskatīts tas, kuram pieejams vairāk jaunas, detalizētas, vēlams slēpjamas info par citiem. |
|