| Apziņa |
[06 May 2013|04:56pm] |
"Domāt nenozīmē apvienot, padarīt parādību tuvu, piešķirot tai liela principa veidolu. Domāt nozīmē no jauna iemācīties skatīties, vadīt apziņu, padarīt katru tēlu priviliģētu. Citiem vārdiem, fenomenoloģija atsakās izskaidrot pasauli, tā vēlas būt tikai piedzīvotā apraksts. Tā pievienojas absurda domai sākotnējā apgalvojumā, ka nav vienas patiesības, ir tikai daudzas patiesības. Sākot ar vakarvēju un beidzot ar roku uz mana pleca, katrai lietai ir sava patiesība. To apgaismo apziņa ar šai lietai veltīto uzmanību. Apziņa neveido izziņas objektu, tā to vienīgi fiksē, tā ir uzmanības akts, un, kā teicis Bergsons, tā atgādina projekcijas aparātu, kas piepeši pievēršas kādam attēlam. Atšķirība ir tā, ka nepastāv scenārijs, ir tikai secīgas un nekonsekventas ilustrācijas. Šajā burvju laternā visi attēli ir priviliģēti. Apziņa noglabā pieredzē savas uzmanības objektus. Ar sava brīnuma palīdzību tā izolē tos. No tā brīža objekti ir ārpus jebkāda sprieduma. Apziņu raksturo "vērstība". Taču šajā vārdā nav ietverta nekāda galīguma ideja, tas izprotams "virziena" nozīmē: tam ir tikai topogrāfiska vērtība."
/A. Kamī/
|
|
| #100 |
[06 May 2013|10:08pm] |
Šķietami iesprostots mūžībā
Un vienmērīgā juceklī nu skrienu
Ar vienu vienīgu pavērsienu
Atklātu, bet ne vienmēr izbradātu
Caur kailcirtēm mūžzaļām
Ikdienas topogrāfiskajā laikmetā
Uz domām un pārspriedēm vests tieku
Privātā laiktelpā aicināts sev par prieku
Ar mērķi vienu, kā uz paraugu dzītu
Izzināt sevi, tikai un vienīgi
It neiespējami liekas
Čarkstot un muldot
Kā divi radioviļņi, kas tiekas
Šai gadsimteņa mijā
Bezcerīgs un uz riņķi klaiņojošs
Liekos, tā liekas
Mūžīgi turp un atpakaļ steidzošs
Ar vienmērīgi izkārtotām paliekām
Apziņā tas viss sen stāv
Brīžiem pat liekas kas pilnīgi normāls
Bet arī neizprotams
Ka sevī valda divas
Pavisam neatkarīgas idiomas
Viss tiek kontrolēts
Apzināts un apdomāts
Metafiziskā stāvokli pat pārrunāts
Bet tomēr, pārpasaulīgi neatklāts
Liekas, kur nu mums stiepties
Bezdibeņa un bezgalības atzarā
Jo pirkstus un vaibstus jūtam
Kā alegoriju, kas pastiepj mums visu
Pat pasauli pie kājām savdabīgi dzestru
Gudri nu topam
Vadīt nu mākam
Viss tik vienkārši
Viss tik virspusīgi
Ne vairs mēs
Bet gan Tu un es
Atsvešināti
Kā tādi laika izbradāti.
|
|