šodien pilsētā bija ļoti jauka noskaņa.
ap pieciem aizbraucu uz centru, jo bumbierus sagribējās.
ārī pavisam tumšs un pavisam silti, trīs grādi plusā.
laugavegur iela pilna, pilna cilvēku, kuriem apģērbā dominē sarkanā krāsa;
veikalu skatlogi izgreznoti kā pienākas, samērā gaumīgi.
sarkanā krusta galdiņi ik pēc pāris metriem piedāvā karstvīnu un siltu tēju/kafiju.
un smaržo visa iela. un vēl pie viena sarkanā krusta galdiņa pūšamo instrumentu grupiņa
spēlēja ziemassvētku melodijas. un vēl karambā mans mazais, mīļais restro stefson basistiņš dzēra tēju.
tiešām, tiešām ļoti skaista atmosfēra tur šodien!

un kā es priecājos, ka man no astotā (pēdējais eksāmens, par kuru domas gan mani dzen panikā/izmisumā/besī/riebjās sajūtā) vēl ir tā nedēļa te, ko padzīvoties un nav jālido uzreiz uz lv!
un kā es priecājos, ka man ir arī atpakaļ biļete uz tejieni! jo tas taču būtu ārprāts, ja viss. nē, nē!

darba ražīgums kritisks.
laika ritējums pāātrināti straujš.

kas kait man nedzīvot
triju kalnu starpiņā:
pūš vējiņš kurš pūzdamis
visi pūta sidrabiņu.
-
a neko, gotiņkončas ar tautas dziesmām ēdu.

sūda būšana.
astoņpadsmitajā decembrī te spēlē mum un seabears, bet astoņpadsmitajā es dodos uz oslo.
cūcības likums, ņerņer.

yo!
apsveiciens pašai, ka mans plāns uztaisīt līdz rītam kursa darbu ir neglābjami izgāzies.
jo gribas skatīties bildes, jo gribas klausīties jauno mūziku.
jo neiet matlabs un nevar nemaz izdarīt to, ko vajag izdarīt. jo nu jau sākās panika panika!

ziemassvētku kalendārs.

un šodien var krāpties, jo var atvērt neatvērtos lodziņus!

vispār jau šķiet, ka latviešiem nav nosliece uz apaļīgumu, salīdzinot ar citu pasaules valstu iedzīvotājiem.
bet! vai citu valstu valsts vīri arī ir tā apresnējuši, kā latvijā?