šodien devos uz atkritumu šķirotavu/nodotavu, jo dzirdēju, ka tur pirms divām dienām esot bijuši trīs riteņi.
bet esmu bešā, tur bija divi riteņi, viens apmēram trīsgadniekiem un otrs pusaudzim ar ļoti mazu rāmīti un tukšām riepām. uzzināju vismaz kaut kādu vietu, kas ir līdzīga flea-marketam, tikai nevis ar drēbēm un grāmatām un platēm, bet gan ar riteņiem un citiem krāmiem.
pieturā, kurā bija jāpārsēžas otrajā autobusā, ievēroju divus baigos urļakus, diez gan nobrīnījos, jo visas šīs divas un bišķīt nedēļas vispār nekas tāds nebija manīts.. šie pienāk klāt, un voulā, - pisģec, tu sīkais kastrāt, ej apskaties, cikos buss nāk, pisdū, kas te ir, neko nevar saprast! pateicu, čau latvieši! lai gan tā vien mēle niezēja pateikt kaut ko, žēl, ka jūs esat latvieši. sanāca busā braukt kopā, viņi, protams apsēdās blakus ar tekstu - sīkais, nahuj uz beigām? taču piesēdēsim te, pačatosim ar meiteni. nu un tad sekoja - numuru dosi? tev ir vietējais? kompis tev ir? draugos sēdi? jā, pateicu, ka es tik te divas nedēļas, numura nav, interneta vēl nav un draugos sēdēt nav laika. briesmoņi kaut kādi, celtnieki, tagad ceļot reikjavīkas koncerta zāli. vot tā.
atjauninājums. vēl viņi teica, ka te jau nezogot, te tikai aizņemoties. bet pēc piecām minūtēm viens saka - bet te ir jāzog, tamdēļ, ka neviens te vēl to nedara!