vo, man vienreiz ir apnikušas līdz baltām pelītēm šīs te pieklājības pilnās frāzes - labrīt, arlabunakti, labu apetīti, vai tu tēju dzersi?, attā.
man ir apnikuši šņuksti un neartikulētu skaņu izdvešana.
manī savairojas pretīguma sajūtiņas ikreiz, kad uz mani paskatās tā, it kā es neredzētu un nepamanītu.
un man riebjas gultas krakšķēšana un čīkstēšana.
un skaņa, kad cilvēks kasa kādu no savām ekstremitātēm vai vienalga ko.
un katrs durvju aizcirtiens ir mazliet kā dūriens ar mazo duncīti.

zaļais kāsītis

fragments no kādas valsts iestādes palīgmateriāla jaunās programmas apguvei.

redzēsim, kas pirmais sajuks prātā - es vai viņa.
izdzirdot kaut kādus bubinājumus no cilvēka, kas tikko kā ielīdis gultā, vaicāju: "tu kaut ko teici?".
atbilde, ko saņēmu pretī bija: "piedod, es skaļi domāju, man rīt eksāmens."