vo, man vienreiz ir apnikušas līdz baltām pelītēm šīs te pieklājības pilnās frāzes - labrīt, arlabunakti, labu apetīti, vai tu tēju dzersi?, attā.
man ir apnikuši šņuksti un neartikulētu skaņu izdvešana.
manī savairojas pretīguma sajūtiņas ikreiz, kad uz mani paskatās tā, it kā es neredzētu un nepamanītu.
un man riebjas gultas krakšķēšana un čīkstēšana.
un skaņa, kad cilvēks kasa kādu no savām ekstremitātēm vai vienalga ko.
un katrs durvju aizcirtiens ir mazliet kā dūriens ar mazo duncīti.