| |
[13. Jan 2017|10:38] |
lieta komunikācijā ar čiksēm (šeit ievietojiet sev piemēroto dzimuma apzīmētāju, tikai lūdzu, izmantojiet ekvivalentu vārdam čikse) ko es ienīstu, ir tā kautrā sasmaidīšanās no attāluma tipa koļīšanās. ne jau tāpēc, ka tai koļīšanai pašai par sevi būtu kāda vaina. nē, tā tas nav, vienkārši tāda veida koļīšanās ir kārtējā lieta cilvēka dzīvē, kas rada ilūziju, ka kādreiz ir vērts izvēlēties mīkstā ceļu, te nav runa par taisnāko ceļu, bet gan par drošāko "sak, es te vienk blenžu tev actiņās un smaidu, un sūtu jaukas domiņas, kas zi' mož mums kaut kas sanāk, bet ja ne, man vienmēr ir iespēja piesegties ar faktu, ka tev aiz muguras (iespējams) stāvēja enģeliska būtne, kas ar savu pasaulīgo skaistumu nohipnotizēja mani tiktāl, ka galvas smadzenes nodeva varas grožus muguras smadzenītēm, kam pateicoties, mana seja savilkās muļķīgā smīnā," proti, ka tā ir viena no lietām, kas ir drošs veids kā neaplauzties, radot ilūziju, ka tas ir to vērts - mēģināt sasniegt kādu mērķi, maksimāli samazinot risku. esmu pret šādu domāšanas veidu (var teikt arī: šādu domāšanas veidu es piekāšu), uzskatu, ka tā vietā, lai domāšanā trenētu redzēt opcijas ar mazāko risku, būtu jātrenējas dzīvē atpazīt situācijas, kur ir jāizvēlas visriskantākā opcija un vispār jātrenējas riskēt, nevis mūždien jātrenējas bēgt no riska un kļūt par mīkstčaulīgu želejas blobu(kluci). protams, aplauzties ir stulbi, man pret aplaušanās sindromu palīdz no tēva dzirdētais teiciens, ka suņi rej, bet karavāna soļo tālāk, lai arī zinu, ka teiciena nozīme nav gluži atbilstoša situācijai, vienkārši brīžos, kad esmu aplauzies, indentificējos ar gaudojošu suņu baru, bet prātā jāpatur, ka aplauziens pazudīs un nekas briesmīgs tāpat nenotiks. un tātad, lai novestu visu atpakaļ pie sākumpunkta - šī biklā aplidošana ar kautrajiem smaidiņiem pāri istabai un nozagtajiem saktieniem ceriņu ielokā var iet dirst. tā kā šāds domāšanas treniņš ved jūs purvā, izvairieties no šāda veida darbībām un operācijām. Operējiet skarbāk, mani mīļie lasītāji! |
|
|