| Depresija |
6. Jan 2017|09:40 |
|
Nevienam nav noslēpums, ka jau gandrīz desmit gadus sirgstu ar depresiju. Tā nu tas ir, tur neko nevar padarīt, es ar to cīnos dažādos veidos, un lielā mērā varu teikt, ka mana dzīve ir samērā normāla, protams, kā jau ar hronisku slimību, ir labāki brīži un ir sliktāki, bet kopumā varu teikt, ka mana dzīve lēnām, bet virzās augšup, cik nu dzīves un dzīvības kontekstā vispār var runāt par virzīšanos kaut kur un par virzienu. Labi, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka esmu atklājis savas depresijas cēloni. Visu laiku domāju, ka tas ir saistīts ar manas mātes nāvi, bet tikko pār mani nāca apskaidrība, ka tas ir tikai daļējs iemesls manai depresijai. Būtībā tas vispār nav iemesls depresijai, taču šīs depresijas manifestācija tomēr ir saistīta ar mātes nāvi. Tātad manas depresijas cēlonis ir tāds, ka visās iepriekšējās dzīvēs man ir bijis dvīnis, un pasauli esam dalījuši uz diviem, vienmēr rodot otrā atbalstu, šajā dzīvē, laikam, neizdevās izsist sev dvīni, tāpēc arī dzīvē ir jūtams melns caurums, kuru nevar redzēt, bet var tikai apjaust. Rodas jautājums - bet kāpēc tad depresija sākās tieši pēc mates nāves? Un atbilde ir vienkārša - mana māte nomira, kad man bija 18 gadu, pēc tam arī sākās depresija. Bet mātes zaudējums pats par sevi nebija depresijas izraisītājs, depresiju izraisīja tas, ka mana mamma līdz tam bija pildījusi mana dvīņa funkciju, bet pēc viņas nāves melnais tukšums manā pasaulestvērumā kļuva jūtams, izraisot nepiederības, atsvešinātības un atstumtības sajūtu, kas izraisīja depresijas manifestēšanos. Vai es būtu izvairījies no depresijas, ja mana mamma šobrīd vēl būtu dzīva? Diez vai, jo kļūstot vecākam un pieaugot, es būtu atsvešinājies no vecākiem, pametis ligzdu un šis tukšums pasaules izpratnes atspaidā būtu kļuvis jūtams šā vai tā. |
|