| |
[28. Jan 2020|16:18] |
man ir simpātija un es par to ļoti priecājos.
bet
man ir arī ļoti spēcīgi salauzta sirds, ko salauza draugi (!!!!)
Ziniet kā ejot iekšā romantiskās attiecībās jūs vienmēr paturat prātā to, ka mīlestība var izplēnēt un attiecības var beigties un tas piedod kaut kādu dimensiju attiecībām. Tu vienmēr esi gatavs (daudz vai maz) tam, ka attiecības var izplēnēt gaisā. Protams tas vienmēr ir sāpīgi, bieži pat nepanesami, tomēr kaut kur dziļi iekšā, jūs esat kaut nedaudz gatavs tam ka kaut kas tāds varētu notikt. Nu lūk, savukārt draudzībā, kad jūs iepazīstat cilvēku un ar laiku pieņemat viņu kā draugu, šīs te mentālās sagatavošanās nav. Un kad kādreiz tā notiek, kad "draugs" jūs pieviļ un vienkārši savtīgu nolūku vārdā jūs "pamet" vai atmet, kā tādu nevajadzīgu lietu, sirdēsti ir tik daudz stiprāki un plaisas dvēselē tik daudz dziļākas, ka līst gaužas asariņas. Un ja jūs zināt, ka esat bijis patiesi lojāls šim cilvēkam, un piedevis viņam dažādas viņa "rakstura īpatnības" jo kopumā draudzību esat vērtējis augstāk par dažiem untumiem un tomēr jūs pieviļ, tas ir dziļi sāpīgi. Jo no draugiem jūs tomēr sagaidāt kaut kādu lojalitātes atgriezenisko saiti un kad jūs uzmet kā tādu pamuļķi (kaut es nemēģinu teikt, ka pamuļķus būtu morāli pamatoti uzmest) tad sirds asiņo un asiņo, tā ka asinis pa muti smeļas laukā. |
|
|