| |
[6. Okt 2016|16:02] |
|
a jums arī tā ir, ka jūsu asinsradinieki (ne bērni, bet tie, kas nākuši pirms jums vai arī brāļi/māsas) jums īstenībā ir pavisam sveši cilvēki ar kuriem ir grūti noturēt normālu sarunu? man toč tā ir, es tā padomāju un sapratu, ka manā ģimenē nav neviens cilvēks par kuru es varētu teikt - viņš mani pazīst. Nu man tur ir tādas politkorektas attiecībiņas ar māsām un tēti. Mēs sazvanamies, aprunājamies un tā, bet, piemēram, viņi nezina ka es spēlēju pop/šlāger grupā vai to, kas man garšo, nu jūs jau zināt, ir tādas attiecības, es domāju lielākajam vairumam cilvēku, par kurām var teikt, ka jā ar šiem cilvēkiem es dalos lielā daļā savu jūtu un izjūtu, es nebaidos arī izteikt slēptākus viedokļus, proti, manējā ģiemnīte nepazīst mani, jo es viņiem neesmu parādījis savu īsto seju (lol un arī netaisos to darīt). Es tā aizdomājos - diez tas visiem tā ir? Kāpēc tādas domas? Jo man šķiet, ka cilvēkā ir kaut kāds iedzimts atgrūšanās mehānisms, kas līdzīgi kā iesprostotais vienmēr mēģinās izmukt, tā arī šādās attiecībās iesprostotais kaut kā attālinās, iespējams neapzināti. Protams ka "not all," bet vai jums šķiet, ka mans gadījums ir atkāpe no normas vai tieši norma? |
|
|