| apelsīnu kūka zaļā pļavā |
[15. Mar 2007|18:45] |
bija reiz tāds atgadījums, kad viens resns mācītājs izgāja pļavā un vērsās pret debesīs un kliedza uz sauli: "tu sasodtā ugunsbumba - lai velns tevi parauj. tu, kas esi visu manu nedienu cēlonis. tu, kas mani moka no paša rīta agruma līdz krēslas stundai, tu, pat naktī, kad tevi nevar redzēt - tu man traucē mieru, jo domas par tevi man traucē mierīgi gulēt tās pāris stundas, kas man ir atvēlētas. tu sasodītād Dieva kļūdas. es tevi nīstu no visas sirds. un vēlos, lai tu uzsprāgsti tūlīt pat manā acu priekšā. kaut tādēļ man būtu tūkstoš gadu jādeg elles liesmās. tu visuma prostitūta un sifiliss." un tairīdi viņš spēra kājas pret zemi un sita rokas gaisā. ar visu sparu, ko viņa kuslais ķermenis vien varēja radīt. viņš krita ceļos un raudāja, metās kājās un kliedza. viņš spļāva gaisā unkria gar zemi. viņš bija sasniedzis tādu emocionālo kāpinājumu, ka uz viņa kuslā ķermeņa parādijās stigmas.
viņa ģimene rāmi stāvēja baznīcas pavēnī un naudzījās uz šo arprātu ar skumjām acis. viņu prāti pamazām uzbūveja necaursitamu mūrus ap sevi, lai norobežotos no notikumiem, kas turpināsies. viņi jau laicīgi bija pasūtinājuši sev sēru drēbes un rocīgie dēli jau bija pagatavojuši tēvam smagu osolkoka zārku, kas drīzāk atgādināja divas laivas, kas novietotas viena uz otras.
tikmēr mācītājs nemitējās trakot. tagad viņš bija nogūlies zālē un no visa spēka lūkojās saulē mēģinādams to satriekt gabalu gabalos. viņš tur gulēja un palēnām juta kā izdeg viņa acis, jo tās nespēja izturēt spožo sules gaismu, kas tajā urbās kā drausms urbis. mācītājs bija pārliecināts, ka saule svilina tikai viņa acis, un n neviens nejūt ne pusi no tām ciešanām ko pašlaik juta viņš. un patiesība jau viņam bija. un mācītājs sajuta neciešamās sāpes, kas plosija viņa acis izplatāmies pa visu viņa ķermeni. viņš juta kā viņa āda sāk uzburbt, un kā tā kļūst blāvi dzeltena. tāsavilkās ap viņa kājām, un viņš neizturamās sāpēs tās pievilka klāt savam ķermenim. un uzburbusī bēšā āda no viņa taukā vēdera apvilkās ap viņa kājām un uzsūca tās sevī. taspats notik ar rokām un galvu. viņš nu bija ieguvis pilnīgu apaļuformu un no malas izskatījās pēc milzīām bruņurupuča bruņām. tikai tās bija nevis zaļas un cietas, bet blāvi dzeltenas un mīkstas, patiesībā izskatījās, ka viņš ir apziests ar biezu putukrējuma kārtu. viņa mugura, kas nu balstija viņu pret zemi lēni un sāpīgi pārvērtās par cietu garozu. un uz vēdert tajā vietā kur viņa bija bijusi naba viņam parādijās liels labi nogatavojies oranžs apelsīns.
viņa ģimene vēroja šo notikumu mazliet izbrīnītu skatienu, un kad beidzot viss bija beidzies tad vecākais no dēliem noteica:"nu re. es jau teicu, ka zārks būs par lielu."
pļavā stāvēja milzīga apelsīnu kūka. |
|
|