Vakar galīgi nevedās iemigšanas process. Visādi odi, un nežēlīgais karstums. Tā nu es tur tirinājos pa gultu, līdz beigās, satinos palagā un izgāju uz balkona. Sāku domāt, par to,kā bijis, kā būs. Kas vēl jāizdara un kas jāatstāj pašplūsmā. Beigās sāku domāt pavisam praktiskas lietas un purpinādama pie sevis par to, kā sievietes var kļūt tik ļoti atkarīgas no vīriešiem (turciete atsākusi ēst, jo viņas draugs tā pavēlējis) cēlos, lai dotos atpakaļ uz migu.

Te pēkšņi, milzu zvaigzne, tuvu tuvu man krīt, liela un tā, ka debesīs paliek iezīmēts krišanas ceļš. Malish ir sajūsmā.

Vairs nekādas gulēšanas. Sāk rotēt visas manas vēlēšanas uz riņķi, lai nu vismaz kāda viena piepildās. Neatrauju acu skatu no debesīm un cenšos kontrolēt maksimāli visu debesu laukumu. Viena tomēr vēlreiz krīt.

Malish turpina gaidīt lielās. Beigās man sāk sāpēt spranda un es tomēr dodos gulēt.

Lielie un negaidītie brīnumi tomēr notiek; lai gan reti un vienureiz.