Šodien sēdēju pieturā uz skatījos, kā cilvēki tā vienkārši iznīcina dabu.
Pie veikala piebrauca smagā mašīna. Un noparkojās tieši pretī jaunam, spēcīgam, bet vēl "zaļam" kociņam. Tāds, kuru zari ir mīksti, tāds, kas liecās, ja to lauž.
Šis kociņš gadījās tieši pa vidu strādnieka aktivitāšu zonai.
Un viņš lauž. Zaru pa zaram.
Un zaļās lapiņas virpuļodamas krīt zemē. Viena pēc otras.