Esmu ievērojusi, ka gandrīz katru vakaru un nu jau aptuveni kādas nedēļas divas, tā, ap 22 vakarā pie mana loga sāk grabināties lietus. Lietus mans ciemiņš un lietus man draugs, ja tajā laikā esmu mājās un dzeru tēju. Vispār, prieks, ka mēs ar dabu tik labi saprotamies - nav auksti,nav sniega, un ar lietu var vienoties.

Vakar domāju par to mums katram iekšā mītošo revolucionāro kliedzienu, par dabiskajām tiesībām uz brīvību un iespējām izvēlēties, prāta un darbības rokurokā radīto eksplozijas sprādzienu. Par to nepakļaušanos, neremdināmību, cīņassparu un stabilu "nē" pateikšanu. Izvēles izdarīšanu un lēmuma pieņemšanu.
Es domāju, ka tas ir ļoti skaisti - iespēja izvēlēties un cīnīties par savu izvēļu aizsardzību un īstenošanu; pat, ja gaidītais nav proporcionāls ieliktajām pūlēm un lolotajām cerībām, pats fakts, cīņa, jau vien ir to vērta.