Vai mīlestība ir tā robeža, kad mums vairs nav svarīgi, kā izskatāmies otra acīs? Kad lancome vairs nav nepieciešams, jo mūs baro mīlestība no iekšienes? Mūsu acis ir dabiski spožas un āda jaunavīga?
Vai arī tas ir pieradums, apziņa, ka viņš mani mīlēs arī mājas halātā, bērnišķīgajās hello kitty apakšbiksēs un ar ruļļiem galvā?