Esmu dzirdējusi, ka cilvēki ekstremālās situācijās kļūstot mega spēcīgi. Ceļot skapjus un tā.
Vakar, ar 6kg arbūzu nonāku līdz dzīvesvietai, domāju, ehh, 6. stāvs, braukšu ar liftu. Iekāpju liftā, aiztaisu durvis. Piespiežu pogu. Nekas nenotiek. Nekur nebraucam.
Nolieku zemē arbūzu.
Ehh, domāju.
Sāku spaidīt podziņas. Arī tādu, kas izraisa trauksmes signālu pa visu ēku.
Atsaucās tikai viena tante. Kas man saka, lai netrokšņojot.
Neba es baigi stiprā vai ko. Bet ar savām tvirtajām roķelēm atspiežu durvis uz abām pusēm. Otrās durvis atgrūžu ar plecu.
Paņemu arbūzu.
Kāpju pa trepēm.

Nebija lijis vairāk par mēnesi. Vakar tas notika.
Tik neaprakstāmi līdz asarām ir patīkami dzirdēt to skaņu,kad lāses nokrīt un savienojas ar asfaltu, atmiņām atstājot mazus pleķīšus, kas, kā jau brīnums, izzūd ātri, nemanāmi un klusi.

Turcietes katru dienu skaita, cik dienas vēl palikušas līdz mājāsbraukšanai.
Un raud, un katru dienu sāk ar cietējas seju.
Vot tad kāda jēga braukt iegūt pieredzi, ja Tu dodies ielā, ar rociņām aizklājis seju, ausis un teorētiski atrodies tur, no kurienes nāc?