mood: bitchy
music: mielavs TV
nu ir piegriezies. man baksta acī visu laiku, cik ļoti es slinkoju un neko nedaru. es zinu, ka tā ir taisnība, bet vienalga riebjas, ka baksta visu laiku acī. un sākšu es viņiem visiem par prieku strādāt, lai varu būt nogurusi no darba, ka man ir iemesls neko nedarīt. un varbūt pat palaisties mācībās, redzētu, ko tad viņi teiktu. un it kā arī gribētos savu mājokli, bet tas nu ir iespējams tikai tad, ja strādāšu uz pilnu slodzi un nemācīšos. bet vienai dzīvot, kaut arī man liekas pašai vispiemērotāk (neliekas vis, vislabprātāk es dzīvotu kopā ar Viņu), bailes, tāpat, kad palieku viena mājās, uznāk pa nakti bailes no visādiem trokšņiem un šķietamiem trokšņiem. tātad vai nu kopā ar Viņu vai kādu citu, kaut maz pazīstamu, tikai labu cilvēku un kas man liktu mieru.
to tad nu es vismaz zinu, ka gribētu, bet par pārējo nekādas jēgas. varētu iet prom no tām studijām, par spīti visiem tiem padomiem, ka vienu augstāko vajag un tad dari, ko gribi. jēga ir tai izteikumā, bet tiaki papīra jēga, nevis... aiiiiiiiiiii, nezinu, brīžiem man patīk. shittttttt. tātad nezinu arī citu izeju, kurā tverties un mesties, ja aizietu no studijām.
un atkal pa galvu tikai viena persona, kurai visdrīzāk nav par to jausmas, kaut jausmas ir dotas cik tik uziet un neuziet. un iekams pati nebūšu droša, nekādas lielākas jausmas laikam nedošu, bet kā var vispār par ktko būt drošs. ja taisīšos mirt, kaut savos 128 un persona vēl itin sprigana būs, atd gan dabūs zināt, cik ļoti:D
a viņš tā pa īstajiem? baigais, ka neatbild. būsi trāpījusi kādā patiesi sāpīgā īstenības punktā laikam.
pa īstam, īstam.
good luck anyway.