Būs.

atkal esmu uzdūrusies sev svarīgajam tematam. vispār tas aivedīs līdz pat cilvēka būtībai, bet no sākuma par to kratīšanu un metālistiem tā kā. vispār dzīvē savā mazliet un daudz nepieredzējusi, bet zinu kaut no tiaki diviem piemēriem, ka metālisti ir dikti mīļa un jauka tauta aiz savām melnajām drānām un dzelkšņiem. un, kad biju uz Apocalypticu, uz Eikku skatoties, nodomāju, ka pat ar visu matu kratīšanu šādu eksemplāru es varētu atzīt par savējo. un šodien atkal uzdūros vienam tādam kā manis pērsoniski pazītajam matu kratītājam un šis, kaut pat ne pazīstams, tā atgādināja to pirmo, ka atkal bija pilni sejas asinsvadi asiņu un smiekli visā sejā un vēlme novērsties. nu kā tā var tā bezjēgā un bezritmā tur ņemties? prieks jau gan jau pašam ir, bet... jā, kā tad, domājiet visi par mani un nedariet tā :D laikam jau es varētu dzīvot kopā un dikti mīlēt kādu metālistu, lai tak viš klausās savu smieklīgo mūziku, ka jau tā gribas, bet laikam gan es neietu ar viņu ktkur tusēt, jo skatīties matkrat šovu nu neeeeeeeee.......

un te uzpeld jautājums par būtību... mēdz runāt, ka jāmīl ir cilvēka būtība, nevis viņa izskats vai.. jā, laikam izskats ir tas parastais, ko min. bet kas tad veido to būtību? attieksme, uzskati, domas, patikas un nepatikas.... un ja viņam patīk tā kratīties un klausīties tādu un ne citādu mūziku, vai tad tā nav daļa no cilvēka būtības?

un jā, metāls nav man. roks jāaaaa :) būtu te bijuši Superhuman, nevis Sanctimony un Rūsa... domas arī būtu citas :)