in this bright future, you can't forget your past..

es nemaz neesmu slinka, tais brīžos kad jūtos labi, kad jūtos beidzot labi, varu darīt visu ko, pat ja esmu nogurusi, pārgurusi vai slima, vai pārsitusi galvu. es varu mazgāt, mācīties ķīmiju, lasīt garlaicīgas grāmatas, braukt uz bolderāju un atpakaļ.

bet vaina ir manās nebeidzamajās depresijās. mana galva ir tik pārbāzta ar uzbāzīgām, vajājošām domām, kuras pamazām piepin man vājprātu. es neesmu kaprīza, neesmu izlutināta, es nepārdzīvoju par to, ka mani neviens nesaprot un mammīte nepērk man sunīti.. ja es runātu mani saprastu, bet es nerunāju. un ja es gribētu suni mammīte to prieku man neliegtu, vienkārši mēs abas zinām, ka mani no rītiem ar sūdainu koku no gultas ir grūti dabūt ārā, kur nu vēl lai es labprātīgi celtos 5 no rīta un ietu pagalmā kakināt suni.

man ir tik daudz ideju, tik daudz domu, tāāada iztēle un fantāzija, bet es to nevaru izmantot. nevaru, jo braucot no skolas mājās es jūtos kā burkā, es esmu tā nomocīta skolā, ka trijos dienā esmu izmetama, izsmelta, vairs neizmantojama, es braucu savā nožēlojamajā tramvajā, taču man nav spēka, man nav varēšanas izkāpt pāris pieturas ātrāk un nopirkt to ko vajag lai attīstītu savas idejas. man vajag vienkārši prom no tās nolāpītās skolas, licejs ir nolādēts, neciešams, es gribu prom, lai gan es sevi tikai mierinu, ne jau licejā ir vaina.