in this bright future, you can't forget your past..

Negulētas naktis pilnīgi saārdītā telpā, haotiski meklējumi pēc tā, ko, pie velna, es vispār gribu un lētu vīnu nostaļģiska dzeršana.
Atliek vienīgi domāt, ka tas viss beigsies tikpat ātri, kā sākās.
Vissmieklīgāk, ka man tik un tā šķiet, ka es briesmīgi ciešu, taču man pietiek diplomātijas, nevienu citu tajā nevainot, kā tikai sevi.
Labi, es muldu, bet no otras puses, ir taču jābūt tādiem ākstiem starp cilvēkiem, kuri sevi uzskata par ļoti gudriem.

"Ir divas lietas, kuras ir bezgalīgas - visums un cilvēku stulbums. Par pirmo es vēl šaubos."

Es maz smaidu.

[.."Man būtu vienalga, vai tu mani mīli vai nē, bet es tevi negribu mīlēt, jo man būtu tikai tava seja"]

Cilvēkiem ir riebīgas, pretīgas un visai piemēslotas smadzenes.
Visstulbākais, ka nav neviena cita, kas tās pētītu, izņemot tās pašas piemēslotās, aprobežotās smadzenes.
Citreiz liekas, ka cilvēkiem nav smadzeņu, taču patiesībā vienmēr runa ir par to nelietošanu.
IR jābūt kritiķiem, analītiķiem, arīdzan īdetājiem un citādi mūždien neapmierinātajiem, tā patiess ir stipri vieglāk un tajā, ziniet, ir kaut kāds stulbs plezīrs arī.

Sakiet, kāda vēl ir jēga dzīvot, ja ne jēgpilnu un interesantu dzīvi, kurā tu jūties apmierināts un piepildīts?
Ar kādām, pie velna, tiesībām kāds var pateikt, ka tas viss ir figņa, ka jādara tas, kas ir pieprasīts, ka jāmācās tas, kas ir noderīgs, jādzīvo tā, kā ir pieņemts???
Kā gan var uzdrošināties pateikt, ka tevī nekā nav, tu neesi nekas un tev nekad nekas neiznāks, un lai tas tiešām neiznāktu, arī piepalīdzēt!?

Vispār, ja jau nevienam netiek uzlikts vairāk, kā viņš spēj panest, kāpēc mēs pa vienam vien, pa vienam vien sabrūkam?

Viskolosālākais ir tas, ka dienas vienkārši fenomenāli atkārtojas.
Es nekad neizdaru neko, ko sev nospraudusi, izsmēķēju aizvien vairāk cigaretes, aizvien mazāk gribu tikties ar kādu un vēl jo mazāk pildu savus pienākumus.
Atšķirība, principā, tikai viena - kļūst aizvien garlaicīgāk, bezjēdzīgāk, stulbāk, skumīgāk.

Es iešu pabūt skumja.