in this bright future, you can't forget your past..

Cilvēkam tomēr ir grūtāk sevi pierunāt kādu mīlēt,
grūtāk kā pierunāt kādu mīlēt sevi.

Kamēr man ir spēcīga pārliecība, ka sekss bez kaut kā vairāk ir plika kolektīvu kardiovingrinājumu izdarīšana, bet man ir vieglāk izskaidrot to, jo to es saprotu.
Tomēr es zinu, ka plikais kardiovingrinājums neatkārtosies, ja tur nekā nebūs vairāk.
Un tas arī neatkārtosies, ja tur būs kaut kā par daudz.

Kad ir kaut kā par daudz, tas nozīmē, ka tas vairs nav tikai sports, un tad pazūd pamatdoma.

Miesaskāre. Tik vienkārši to definē. Jo vai tad cilvēkam tiešām vajag kaut ko galvā, lai būtu kaut kas ķermenī?

Un esmu droša, ka ķermenis var dzīvot no dvēseles un prāta atdalītu dzīvi.
Protams, ja galva un dvēsele to vēlas.


Vai varbūt tomēr..

Dalīšanos ar tostermaizēm un svētdienu rītiem - to es nesaprotu.

Atsevišķu cilvēku pietuvināšanās, tas ir pretdabiski.
Tas ir muļķīgi - visi vienmēr aizies, jo paši tā gribēs, vai aizbrauks, jo tā vajadzēs, vai pazudīs, lai gan paši negribēs..

Un te nu es domāju, ka varēšu visu dzīvi bez dvēseles nodzīvot.
Tāpat kā daži no jums domā, ka visu dzīvi var pēc grāmatas nodzīvot.
Bet vai tad var?

Lai gan, es, godīgi sakot, nezinu, kurš dienas beigās ir vairāk izgāzies.